| parunāšu 1 |
[Aug. 2nd, 2020|09:58 pm] |
nu tātad. tagad man IR laiks.
parunāšu.
mēģināšu pat visu pēc kārtas.
tātad
es aizgāju no darba, jau 1.07. uzrakstīju atlūgumu un nu jau esmu mājās, tā teikt brīva un tā.
jocīga sajūta. tikai tagad lēnām apjaušu, ka pēdējos 3 gadus esmu vnk skrējusi. kā nenormāla. skaidrs, ka izdegu. te nu ir rezultāts. bet jā, taisnība jau vien ir, ka ilgi tā nevar, īpaši naktsmaiņas.
nē, ne mirkli nenožēloju šo lēmumu. patiešām. godīgi. bet sajūta ir ļoti, ļoti jocīga. sēžu un burtiski sev saku, ka man ir laiks arī rītdien nopļaut to zāli, kuru šodien nepaspēju.
mācos skriet lēnām. apmēram tāda tā sajūta. cerams, ka rīt atsūtīs vismaz to aprēķinu, cik tad man varētu būt tas bezdarbnieku pabalsts, tad arī sapratīšu, cik ilgi varu mājās sēdēt un ko vispār tālāk darīt.
bet nogurums ir pamatīgs. |
|
|
| parunāšu 2 |
[Aug. 2nd, 2020|10:01 pm] |
par draudzību kā tādu. dzīves laikā (un tie tomēr ir 42 gadi) man ir gadījies tā dikti, dikti sadraudzēties un tad tā ne pārāk.
par to dikti, dikti... ai, labi, pārāk gari jāraksta, bet īsumā, šobrīd ir izbeigusies draudzība, kura būtībā iesākās pirms 3 gadiem darbā. ar priekšnieci. patiešām foršas, feinas draudzīgas attiecības. nu ne tā, ka baigās sirdsdraudzenes, bet nu tomēr. Es viņas dēļ skrēju tās liekās maiņas strādāt ko nu palūdza, viņas dēļ (vairāk vai mazāk) es gāju mācīties par vadītāju un tomēr salūzu, sapratu, ka man to nevajag un es to nevaru . Viņa ļoti vīlās manī. nenormāli. nespēja saprast, ka visi nav vienādi un man nevajag tieši to pašu ko viņai dzīvē.
pēc tam jau viss bija cik necik labi. atkal. un tagad... tagad viņai ir jauna sirdsdraudzene (arī kolēģe starp citu) un tām divām ir nobiris šīberis pa abām. nopietni. tāda mīlestība un sirdsdraudzība!!! nu lai jau būtu, tikai kāpēc visi pārējie ir jāmet pār bortu un jāpaziņo, ka nekas jau tāds nav bijis .
vienu brīdi jutos kā izdrāzta un pamesta ielene. goč pendel . vēl interesantāk ir tas, ka šobrīd man viņa i neprasās dzīvē. jā, es joprojām mazliet cepos par to visu kas bija, jo ja es atveros kādam, ļaujos šai draudzībai, tad tas ir pa īstam un no sirds. a tur....
nu labi. sūds ar to visu. ir vēl pāris epizodes, kuras liek aizdomāties vai es vispār esmu dzīvē labs cilvēks, bet tad nāk situācija, kur man auto ir gandrīz nokritis izpūtējs un VISI kas mani pazīst un ir to redzējuši, patiešām no sirds apjautājas, pat jautā vai nevajag palīdzēt (es gandrīz nokritu tajā brīdī) un vispaŗ... ja es būtu TĀDA maita, šitais nenotiktu. nopietni. tas kaut ko nozīmē. man - ļoti daudz. |
|
|
| parunāšu 3 |
[Aug. 2nd, 2020|10:07 pm] |
nu tā, laikam šī ir visstulbākā lieta ko gribu parunāt.
es nesaprotu un tajā pašā laikā pat ļoti ļoti labi saprotu. attiecības ar zušmērgli.
īsi sakot - tipa kā vēstuļu draugiem, tikai tas notiek elektroniski un telefoniski. nu īsi sakot mūsdienīgi. viss ir tā bezgalīgi nevainīgi (ar pāris visnotaļ perversām izpausmēm, bet sūds ar to, cilvēki vien esam).
un tad atkal pēkšņi ir .... atzīšanās mīlestībā. pie kam ne tā, ka dikti salkani un krītot uz ceļiem. nē, tā pastarpināti un tā, bet ne par to ir stāsts, vairāk mani uztrauc tas savādais miers manī par šo tēmu. Jā, es zinu, ka viņš mani mīl . vnk zinu. jūtu, saprotu. jā, reizēm pietrūkst biežāka atzīšanās utt. nu tāds kā personīgs piesitiens, bet nu kopumā....
bļin, es to zinu. manī nav tā satraukuma - akdies, viņš mani mīl!!! nē, man drīzāk ir - jā, es zinu. es zinu kas ir kas un kāpēc un kā. un man ar to ir par maz.
no otras puses - gandrīz par daudz.
ko es pati?
ar družku runājām, ka noteikti tak mums vajag šitādus mērgļus vai ne? nu 100 punkti dzīves laime :D
bet ... vajag. nemelojot sev, vajag gan. |
|
|