uzšņāpieni

Viņa jau atkal bija klāt! Rīta krēsla vēl pilnībā nebija izklīdusi, pilsēta vēl tikai pamazām modās jaunas dienas steigai un nepadarītiem darbiem, bet viņa jau bija nomodā. Sēdēja un vēroja - uzmanīgi, asi, bet ne nosodoši, drīzāk brīdinoši. Pati būdama mānīgi pelēkmelni necila, itkā saplūzdama ar rīta dūmaku, viņa tomēr lika apjaust savu klātbutni. Varbūt tieši ar šo akurāto, bet neuzbāzīgo vērošanu, kas varēja padarīt nervozu, ja bija kas slēpjams, vai steigā piemirsts. Pilsētas asumos norūdīta, viņa mēdz ikdienā būt skaļa, nekaunīga un paviršam vērotājam pat nedaudz vulgāra, bet šeit augšā viss bija citādāk. Šeit bija viņas valstība, kurā viņa vienīgā vislabāk pārzināja katru vēja brāzmu, saules stariņu vai lietus lāšu krišanas īpatnības. Šeit viņa bija klusā vērotāja, kas izstaroja zināmu rūdījumu, raksturu, asu un apķērīgu prātu, un iedvesa pat zināmu cieņu. Jā, jau atkal viņa bija klāt..

Lietus tik skaļi un uzstājīgi bungāja pa palodzi, ka sametās bail. Vasarā dažreiz ir patīkami, to ielaist iekšā istabā, bet tikai tad, ja ir bijusi spiedīgi karsta diena, kuras laikā mākoņi debesīs milzuši un cietušies, lai vakarā, kad debesu mērs beidzot pilns, pa lielai, retai, bet smagai lāsei kristu uz svelmainās, izkaltušās zemes - sākumā pa vienai, divām vai trim, bet tad jau arvien naskāk, atviegloti nopūšoties un paraujot sev līdzi arī citas. Jā, vasarā tas ir jauki, bet rudenī prasās pēc siltuma un gaismas. Pēc mājīga kamīna, siltas krāsniņas, kur atspiesties un ļaut sevī ieplūst rāmi degošu pagaļu mieram, vai vienkārši pēc siltas sveces liesmiņas, ko ielikt logā, kā spītējot lietum un vējam, kā parādot, ka šeit viss ir labi.

Vai tiešām tikai internets ir pie vainas, ka mums it nemaz neliekas sveši tie cilvēki, ar kuriem mēs jau gadiem neesam tikušies, runājuši utml.? Vai tas ir normāli, ka mēs, pateicoties (?) visiem komunikāciju portāliem un tamlīdzīgiem izgudrojumiem, vienmēr esam vairāk vai mazāk apdeitoti attiecībā uz sev pazīstamu cilvēku dzīvi - pat tad, ja mēs šos cilvēkus esam satikuši tikai vienreiz? Vai šī iesaistīšanās citu cilvēku dzīvēs palīdz mums risināt savas problēmas, vai laupa mums laiku, kurā rūpēties pašiem par savām dzīvēm? Un cik pasaulē ir cilvēku, kuri par šādām lietām aizdomājas pa īstam?

Šorīt modinātājs mani izrāva no patīkama sapņa. Tas jau laikam arī būtu pret visiem dabas, fizikas un kādiem tik vēl ne likumiem, ja tieši patīkamos sapņus izdotos izspaņot līdz beigām. Bet varbūt vainīga ir mana zemapziņa, kam, iespējams, piemīt pārāk slikta iztēle. Lai nu kā, bet pietika man tik uz sekundes desmitdaļu pavērt acis, lai saprastu kurā virzienā jāstiepj roka, lai satvertu vanīgo (šajā gadījumā mob. tel., kas izpilda arī modinātāja funkcijas) un žigli uzspiestu snūzi, lai viss būtu cauri. Līdz ar pirmajiem (vairāk vai mazāk) gaismas stariem, galvā smagi, bet nepiekāpīgi sāka griezties zobratiņi un zemapziņa sāka veidot dienā paveicamo darbu sarakstu. Piedevām vēl tika izvilkts iepriekšējās dienas saraksts, lai varētu atķeksēties pie paveiktajiem darbiem un nepaspētos piekabināt jaunajai dienai. Vai tas jau ir nosaucams par vorkaholismu?

Ja ir iespējams ne no šā, ne tā piesaukt sev labu garastāvokli, vienkārši nolemjot, ka no šā brīža būs labs garastāvoklis, tad vai šāda koncepcija darbojas arī attiecībā uz laimi? Vai ir iespējams vienkārši nolemt, ka tagad es būšu laimīgs un tad nu tādam arī būt? Vai laimei tomēr ir vajadzīgs pamatojums, reāli uzskaitāmi fakti, uz ko balstīties? Un galu galā, vai laba garastāvokļa fāzes arī nav uzskatāmas par kādu no laimes formām? Ja jā, tad visi jautājumi atbildēti. Bet.. ej nu sazin!

Šodien autobusā (no)klausījos divu pebertējošu jauniešu attiecību kārtošanas mēģinājumu. Problēma apmēram tāda: viņš, droši vien nebūdams skaidrā, viņai piezvanījis un sastāstījis kaut ko nejauku, bet pats tagad vairs neatceras ko. Viņa to visu ņēmusi pie sirds, lai gan negrib to īpaši izrādīt, bet pa vidu visādu smieklīgu atgadījumu atstāstiem dod mājienus, ka šim jāprotas - jāatceras, ko sastāstījis un jāatvainojas.
Nu tad nu klausījos un domāju: tajā vecumā gan bij problēmas pr ko uztraukties.. Domāju, domāju, līdz izdomāju, ka problēmai ar vecumu īpaši nekāda sakara nav - tik katrā vecumā šādas lietas kārto citādākā ceļā un vietā. Lai gan - mēdz notikt arī tā.