Viņa jau atkal bija klāt! Rīta krēsla vēl pilnībā nebija izklīdusi, pilsēta vēl tikai pamazām modās jaunas dienas steigai un nepadarītiem darbiem, bet viņa jau bija nomodā. Sēdēja un vēroja - uzmanīgi, asi, bet ne nosodoši, drīzāk brīdinoši. Pati būdama mānīgi pelēkmelni necila, itkā saplūzdama ar rīta dūmaku, viņa tomēr lika apjaust savu klātbutni. Varbūt tieši ar šo akurāto, bet neuzbāzīgo vērošanu, kas varēja padarīt nervozu, ja bija kas slēpjams, vai steigā piemirsts. Pilsētas asumos norūdīta, viņa mēdz ikdienā būt skaļa, nekaunīga un paviršam vērotājam pat nedaudz vulgāra, bet šeit augšā viss bija citādāk. Šeit bija viņas valstība, kurā viņa vienīgā vislabāk pārzināja katru vēja brāzmu, saules stariņu vai lietus lāšu krišanas īpatnības. Šeit viņa bija klusā vērotāja, kas izstaroja zināmu rūdījumu, raksturu, asu un apķērīgu prātu, un iedvesa pat zināmu cieņu. Jā, jau atkal viņa bija klāt..