dzīvsudrablapsa

Hah. Delfi: "Limbažos tiesās vīrieti, kurš uz ielas sagūstīja cilvēku un piespieda viņu kraut būvgružus." Un tālāk tekstā ir redzams, ka kosmosā valda līdzsvars, jo "apsūdzētajam tagad draud brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem, piespiedu darbs vai naudas sods."

... UN TAD VIŅI DZER!

Diezgan nesen mans kompis aizbrauca kosmosā. No sākuma parādījās melnais caurums ekrāna malā, tad Vilks pielika melnajam caurumam pirkstu, un caurums izplūda par garenu ķesku. Pie tās vēl varēja pierast, lai gan bija diezgan kaitinoši. Bet pēc kāda laiciņa pa brīžiem ekrāns sadalījās pamatkrāsu laukos, līdzīgi kā VKKF mājas lapa. Pēc tam jau tādu šizofrēnisku skatu paturēja kā pamata formu, tikai reizēm sastājoties normāli. Nu neko. Dzīvojos ar darba makbuku. Pirms kompja sajukšanas iedomājos pārkopēt svarīgāko daļu no R&A materiāliem, dažas nepabeigtas esejas, bet prozas mapes kopēšanai tā arī nepieķēros. Tā nu abiem prozas lasījumu konkursiem rakstīju no nulles, sūtīju pēdējā minūtē, atstāju caurumus un nosolījos sev kādu dienu stāstus salabot, lai vai kas nenotiktu. Tagad viens no šiem stāstiem ir maģiski nokļuvis lasījumu šortlistē, laiks naski ķerties klāt un rediģēt. Tāpēc...
Ko vēl es varētu jums pastāstīt? Uz Zagrebu noteikti vērts aizbraukt. Serbija ir lētāka, bet Horvātija smukāka. Ēdiens ir kaut kāda mistika, jo ir lieliski restorāni un brīnišķīgas veltes tirgū, taču viesnīcās un lētā gala kafejnīcās figurē eļļaina, miltaina, panēta un taukos izkļockāta pārtika (iedomājieties gulašzupu, kas ir tik bieza un pilna ar gaļu, ka vienā brīdī sāk atgadināt konservētu suņu barību). Laikmetīgās mākslas muzejs foršs, visi gan runā un runā par Salauzto attiecību muzeju, bet mēs kā Veņočka, no visiem dzirdējām, bet paši ne reizi neredzējām. Tas gan netraucēja būt zinošiem par spilgtākajiem eksponātiem un padalīties ar šiem stāstiem viesībās. Es domāju, ka tas ir labākais, ko mēs būtu ieguvuši pat tad, ja būtu skatījušies uz visām izbeigto mīlasstāstu liecībām, tāpēc varam būt apmierināti,
Lūk, vēl viena lieta, ko šodien, skrienot pa Grīziņkalnu, domāju. Sajūta, cīnoties ar vēlmi pēc smēķēšanas, atgādina iemīlēšanos. Kad esi kopā ar cilvēku, ko mīli, vienkārši esat kopā, un ir labi. Bet kamēr vēl neesi, pieķer sevi pārāk biežās domās un apsver, vai nejūc prātā. Sajūti vēlmi viņam izstāstīt pilnīgi visu, sākot no cilvēkiem, ko redzēji trolejbusā līdz savas internetbankas parolei, vienkārši, gribi atdot visu. Un tā ir ar tām cigaretēm. Es domāju, kā varētu izsmēķēr viņas visas, visas pasaules cigaretes. Es labi saprotu, ka viens dūms, un viss pagalam, un vakar pie hanībī bija tik grūti neuzpīpēt. Galvenokārt jau tas sociālais faktors, es taču tā esmu pieradusi iziet uz tā balkona. Es neizgāju, bet man pat ir precīza, atmiņai līdzīga sajūta, kā būtu garšojusi ķiršu tabakas cigarete, kā tas dūms būtu apdullinājis. Jocīgā ķermeņa atmiņa. Bet tā pati ķermeņa atmiņa arī ļauj no rīta pēc ballītes sākt skriet, un tikai pēc 2 apļiem ķermenis pamostas un sāk prasīt "kāpēc mēs tagad šito darām? plaušas sāp, un slāpst taču arī, gaiss ir auksts un padomā, cik jauki Vilks vēl čuč." Nekad dzīvē neesmu tik daudz domājusi par cigaretēm.

Te ir labi, un nav spēka taad visu aptveroši komentēt, tāpēc ielikšu tik vien kā dažas piezīmes, lai vēlāk atcerētos un pēc vajadzības sakārtotu

a) ir simpātijas pret konceptuālismu laikmetīgajā mākslā un retroavangardu.
b) ēdām haizivi naivisma stilistikā izgreznotā zivju bistro. gribējām pasūtīt litru vīna, tomēr paņēmām puslitru. vietējais vīns mēdz būt ļoti labs. bet rakija vispār ir tikai laba.
c) ir vlado marteka sonetu grāmata, arī tā ir konceptuāla un tur nav sonetu ar vārdiem, bet gan soneti ar tukšumu un attēliem. šī ir vienīgā grāmata, ko es sev nopirku; vilks sapirka visu horvātu literatūras vēsturi un mani uzjautrina, ka vēl neesam pat ieskatījušies kontos.
d) ir mūsu iecienītais krogs vecpilsētā, kur pieejama gulašzupa, ko pat sergejs vienu dienu nevarēja piebeigt.
e) katedrāle = skaistums.
f) gaiši koku stumbri, kalni pie apvāršņa, pilsēta pa pusei kāpjama augšup.

Es uz brītiņu off.

Vai jums ir kāda vienkārša, bet lieliska recepte pīlei? Ir palikušas daļas, ko nesavārījām zupā, kājas, šķiņķi, laikam arī viens spārns (viss tīstokļos saldētavā). Piedevās droši vien rīsu nūdeles.

Kā jums šķiet, kas būtu pirmā lieta, ko jūs ievērotu, ja pēkšņi nokļūtu cita cilvēka ķermenī? Elpas dziļums un smagums? Redzes asums? Miesas apjoms?

Vilks ir aizbraucis uz Jēkabpili ar atslēgām no mājām. Es aizkavējos ar līguma parakstīšanu, tāpēc uz Jēkabpili pievienoties nepaspēju.
Sešos es eju uz "Tulkojot atsauces" atvēršanu, esmu pat drusku pielikusi rociņu pie šīs grāmatas.
Bet pēc tam man nav, ko darīt, līdz Vilks pārradīsies. Esmu vēl paslima, tāpēc sēdēšana Č. pagalmā neizklausās pēc īpaši prātīga plāna.
Ja nu kādam ir piedāvājums, kas ietver kaut ko līdzīgu dīvānam, siltumam un optional sabiedrībai (arī ideja sēdēt blakus un strādāt katram savus darbus ir pretty fine), ziņojiet, vislabāk uz telefonu. Diemžēl sava ofisa atslēgu arī esmu atstājusi ieslēgtu mājās.

Stāvējām ar Vilku rindā pie Gustava beķerejas. Garām gāja dzejnieks J. R.
"Ahā, esi pieķerts," viņš teica Vilkam. "Sīkpilsoniski pērkam smalkmaizītes!"
Tad dzejnieks padomāja un nosprieda: "Gan jau draudzene uz tādām lietām pavedina."
Tad viņš vēl parunāja par lasījumiem un starppilsētu satiksmi, līdz devās laukā no tirdzniecības iestādes un pacēlās atpakaļ pareizajās dimensijās.

Sarunas par dzeju man liekas visai līdzīgas nenozīmīgu, neizglītotu ļaužu dzīrēm. Šie, izglītības trūkuma dēļ nespēdami pie vīna kausa pašu spēkiem kavēt cits citam laiku ar savu balsi un savām runām, augstu vērtē flautistes un par lielu naudu salīgst svešu - flautu - balsi un tad sarunājas ar tās starpniecību.

"Tā," es nodomāju. "Lai arī man nav pieauguša cilvēka sakaru ierīce, vismaz idzēsīšu hanībī meitas bilžukus no telefona." Atveru mapi. "Ūūū, krāsaini kaleidoskopa attēli, nu nē šitais paliek!"

LSM "Sabiedrībā uzvirmojušās diskusijas ļaušanu bēgļiem valkāt parandžas topošā mediķe Fatima vēro ar smaidu. Viņa jau trīs gadus sabiedrībai rāda tikai savas neaizsegtās acis, visu pārējo seju un augumu klāj audums, bet rokas – cimdi."

Dzīvot bez telefona ir diezgan forši. Šīs 2 nedēļas bijušas lieliska atpūta no liekas informācijas.
Taču es saprotu, ka ilgstoši šādi nevar. Pirms man atnāk alga un honorāri kaut kā jēdzīga iegādei, varbūt kāds esat gatavs iedot man pagaidu rīku? Der arī Nokia 3310, ja vien ir lādētājs.
Ja nu jums pēkšņi ir kāds puslīdz cienījams aparāts, ko varētu lietot arī ilgtermiņā, esmu gatava apsvērt arī iespēju to iegādāties.

Neesmu LitAk prozai pielikusi roku jau vairākus mēnešus. Vajadzētu kaut kādu vorkšopu, kur mēs sēžam katrs savā paksī un internormālis atnes alu, ko hanībī pasniedz aukstu ... nu, varbūt derēs arī ne-kaila, lai var darbam koncentrēties.

No BNS via Delfi.lv
"Vēl pētnieki izdalījuši "bikini troļļus", kad komentāros tiek izmantoti viltus profili ar puspliku jaunu meiteņu attēliem. Parasti šāda komentāra saturs ir naivs jautājums, par to, vai tiešām var būt tā, kā ir rakstīts. Ar šiem troļļiem diskusijās iesaistoties pusmūža vīrieši, kas "jaunām meitenēm cenšas izskaidrot lietas būtību"."

Parasti jau taksometru nesauc tajā skaidrākajā dienas laikā. Un vēl parasti bērnu literatūras pasākumi neizskatās pēc kārtējās piektdienas, kura noslēgsies ar sestdienu K&J dzīvoklī. Tomēr daudz kas ir ne tāds, kā izskatās, un vienīgais, ko te vēl piebilst - labi, ka tagad vismaz vairs nav jāiet uz meistardarbnīcu, pamostoties sestdienā pēc pļēgurošanas. Tagad var pļēgurošanas pasākumu izvērst uz visu nogali, it īpaši, ja pēkšņi notiek dzimšanas diena.
Bet tomēr šis stāsts būs par ko citu. Taksometrs, ar kuru piektdien piedienīgi braucām mājās, mūs tomēr aizveda pie K&J, kur tika lietotas dziras un runāts par dzeju vai nu par ko mēs tur parasti runājam. No rīta es sapratu, ka Vilka telefons ir pazudis, tāpēc zvanīju taksim. Redzēju, ka man ir divi takša numuri, zvanīju uz pirmo, tas necēla. Zvanīju uz otro. Tur man atbildēja lauzītā valodā, un uz manu bēdu stāstu mēģināja noskaidrot numuru, no kura vakar zvanījām. Sieviete jautāja "varbūt jums bija rociņš?", uz ko es prasīju, vai tas varētu būt mūsu taksista uzvārds. Viņa ļoti mulsa un kratījās vaļā no sarunas. Pēcāk padomāju, ka varbūt "rociņš"nozīmē uz ielas ar žestu izsaukts taksis.
Tā kā sieviete neko daudz palīdzējusi nebija, zvanu tam otram numuram, kas man ir saglabāts kā "Panda". Šoreiz paceļ. Saka vienkāršu "Hallo".
- Labdien vai taksists?
- Es neesmu taksists.
- Ak tā, tiešām?
- Jā. Tu man zvani jau ne pirmo reizi.
- Kam es zvanu?
- *Vārds*
- Kuram *vārds*?
- Kino režisoram *vārds uzvārds*
[...]
Ak vai. Man nav ne jausmas, kuru reizi pēc kārtas viņš man stāstīja, ka nav taksists.

Spēlējām "Rīgas Laika" drinking game. Jāiedzer katru reizi, kad parādās vārdi "nāve" vai "mirt". Atzīmēšu, ka mēs pat negājām uz acīmredzamo, un neskārāmies ne rakstam par omi indētāju, ne masu kapiem. Tomēr pēc mazāk kā desmit minūtēm, lasot Tīrona interviju ar Pēteri Kļavu, mēs sapratām, ka labi nebūs, un pārstājām.

Es gribu mazliet parunāt par pervertiem Rīgas sabiedriskajā transportā. Šodien nogāju kājām trešdaļu no ceļa uz darbu viena dēļ. Un tas nebija nekas jautrs, man vispār ir lielas paģiras, kā arī laukā ir slapš un neglīts.
Tātad, introducing - šodienas perverts. Tas bija tāds tips, ko musulmaņu zemēs sauc par citronu vīriem. Jo viņi kabatās nozieguma laikā nēsā citronus, lai tad, kad tos pieķer, varētu attaisnoties, sakot, ka tikai ripināja rociņās augļus. Mūsu sabiedrībā par tiem īpaši nerunā. Ir "virinātāji", "kratītāji" (kas ir diezgan tuvu šim tipam, bet tomēr iesaista arī eksponēšanās momentu) vai tad uzreiz "izvarotāji", bet netiek runāts par šiem - berzētājiem.
Es ar tādiem esmu saskārusies vairākkārt, un tas man liek domāt, ka ne tikai es. (Nu vai arī es esmu perveļu izredzēta gluži kā Sansa Stārka, bet mana ticība labajam šajā pasaulē liek domāt, ka tā tomēr nav.) Bet tā notiek, un tas galīgi nav ok - sveši cilvēki aizskar tavu ķermeni, gūstot erotisku uzbudinājumu. Un vēl arī galīgi nav ok, ka tas ir tāds "ha-ha" un viss, šādas situācijas dažiem cilvēkiem var trigerot kaut ko vēl dziļāku, bet pat bez tā - pēcsajūta ir ļoti pretīga.
Kā notiek berzētāju darbības? Viņi tīši nolūko vienu upuri, un, kas pats trakākais, to vispār ir grūti ievērot, ja tu pats neesi tas upuris. Un tad viņi spiežas klāt. Sākumā tā izskatās pēc vienkāršas saspiešanās sabiedriskā transporta blīvumā. Un tu jau uzreiz netici, tikai jūties neomulīgi. Paej mazliet tālāk. Ievēro, ka viņš seko. Paej pusi tramvaja. Jau atkal viņš tev blakus.
Un tramvajā smejas priecīgi dziesmu svētku bērni, divi mīmi risina bezvārdu diskusiju, skaisti cilvēki smaida un tu negribi izjaukt šo burvīgo braucienu ar rupjiem pārmetumiem, tāpēc vienkārši izkāp. Un kārtējo reizi jūties par nelielu kripatiņu vājāks, jo neesi cīnījies pret vardarbību.
Bet es pati saprotu, ka tas nav forši, ka mūsu it kā brīvajā sabiedrībā tā drīkst notikt, un visbiežāk neviens par to nebilst ne vārda.

Sapnī centos sakopt dzīvokli, bet no visiem stūriem līda laukā bruņuprusaki un stumdīja mēbeles. Kaimiņi man pastāstīja, ka tie ir aizvēsturiski trilobītu sugas posmkāji, ko nekādi nav iespējams nospiest, jo viņu čaulas ir tik stipras, lai nesamītu dinozauri. Trakākais bija tas, ka viņi turpināja nenormālos tempos augt un vairoties.

Zināt tos skaistos brīžus, kad šķiet muļķīgi vilkt laukā telefonu un fočēt, kad rakstīt par tiem šķiet bez gala lieki, jo kaut kur iekšā jūs ticat, ka tieši tā ir jābūt vienmēr? Un tad katrs mēģinājums brīdi apturēt rādās lieks atgādinājums par to, ka tas tikai brīdis vien.
Un tāda ir bijusi šī diena savā brīvības skaistumā. Tas bija praids bez māžošanās un izrādīšanās, bez visa liekā un pārņemtā - tas bija kaut kas tik ļoti iederīgs Rīgā, ka šķita - nu beidzot šī pilsēta kopīgi skan priekā. We're fucking beautiful fabulous - kaut kā tā skanēja no skatuves, un es nevarēju vien piekrist vairāk.
Bet es gribu atcerēties šo dienu, šo skiasto, krāsaini plūstošo brīdi, kad pieci tūkstoši cilvēku vienojās tik pašsaprotamajā atziņā - mīlestība ir vissvarīgākais. Un mēs esam izauguši tik tālu, ka cienām citu tiesības mīlēt.