dzīvsudrablapsa

Ir viena jūgendstila lustra. Vienīgā lieta, ko Antoņina atstāja dzīvoklī, jo tā bija īpaši pasūtīta, lai "iederētos" kopā ar "interjeru" jeb piestāvētu rozā rombiņtapetēm, putuplasta pseidogrieķu griestu daļas tapešu apmalei un laminātam. Visu to mēs, protams, plēšam nost, bet lustra patiešām ir eleganta. Varbūt manā mīlestībā pret lustrām un kristāla glāzēm ir kaut kas tantisks, beeeet no regrets. Tagad tikai es nesaprotu, vai ir laba doma ieviest vēl kaut ko no jūgendstila, jo it kā tas tagad atkal ir relatīvi stilīgs, bet, ja nu pēc pāris gadiem visiem riebsies? Man jūgendstils šķiet kā tādi mākslas vēstures astoņdesmitie gadi, kad reizēm "wow, to pull this off", reizēm "fsss, okei, gadījās, let's move on".

un šķiet, ka nevienā no multiversa pasaulēm nav tādas, kurā mēs nesāpinām tos, ko mīlam

* No kaudzes velk žagarus. Ja gadās kupls un taisns, līgavainis būs stalts un bagāts, ja mazs un līks – necils un nabags.

* Kura meita grib precēties, tai Ziemassvētku rītā jāizslauka istaba, jāizber mēsli ārā, uz tiem jānostājas un jāiesaucas: „Ū, ū!” Kurā pusē suns ieriesies, no tās puses nāks izredzētais tautas dēls.

* Ziemassvētku naktī meitām guļot jātur kājas neapsegtas – tad puisi pielabinās.

* Jaunas meitas Ziemassvētkos lai sviež pār plecu tupeli: uz kuru pusi krīt purngals, uz to aizprecēs.

Ziņas par Franciju vienkārši aptur ķermeņa un prāta kustību. Ko?
Eiropa? 2015. gads? Kas notiek? Vai šī planēta jau nav tik daudz piesūkusies asiņu, lai virzītos uz tā nenotikšanu?

- Es vakar izdzēru mazliet par daudz vīna [...]

- Es arī. Paspēju izvemt savas brokastis (kā īsta lēdija)

- O, es iedomājos, kā tu pēc tam nosusini auduma salvetē lūpas, atšāvusi mazo pirkstiņu.

- Jā jā, un pielaboju mazliet pajukušās ondulācijas

- Un tad ar apzeltītu pildspalvu izsvītro blociņā brokastīs uzņemtās kalorijas no dienas aprēķiniem.

- Haha, es tieši domāju, cik smieklīgi - dzeru savu brokastu smūtiju un jau uzreiz zinu, ka ilgi nebūsim kopā.

saderinājāmies

Hah. Delfi: "Limbažos tiesās vīrieti, kurš uz ielas sagūstīja cilvēku un piespieda viņu kraut būvgružus." Un tālāk tekstā ir redzams, ka kosmosā valda līdzsvars, jo "apsūdzētajam tagad draud brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem, piespiedu darbs vai naudas sods."

... UN TAD VIŅI DZER!

Diezgan nesen mans kompis aizbrauca kosmosā. No sākuma parādījās melnais caurums ekrāna malā, tad Vilks pielika melnajam caurumam pirkstu, un caurums izplūda par garenu ķesku. Pie tās vēl varēja pierast, lai gan bija diezgan kaitinoši. Bet pēc kāda laiciņa pa brīžiem ekrāns sadalījās pamatkrāsu laukos, līdzīgi kā VKKF mājas lapa. Pēc tam jau tādu šizofrēnisku skatu paturēja kā pamata formu, tikai reizēm sastājoties normāli. Nu neko. Dzīvojos ar darba makbuku. Pirms kompja sajukšanas iedomājos pārkopēt svarīgāko daļu no R&A materiāliem, dažas nepabeigtas esejas, bet prozas mapes kopēšanai tā arī nepieķēros. Tā nu abiem prozas lasījumu konkursiem rakstīju no nulles, sūtīju pēdējā minūtē, atstāju caurumus un nosolījos sev kādu dienu stāstus salabot, lai vai kas nenotiktu. Tagad viens no šiem stāstiem ir maģiski nokļuvis lasījumu šortlistē, laiks naski ķerties klāt un rediģēt. Tāpēc...
Ko vēl es varētu jums pastāstīt? Uz Zagrebu noteikti vērts aizbraukt. Serbija ir lētāka, bet Horvātija smukāka. Ēdiens ir kaut kāda mistika, jo ir lieliski restorāni un brīnišķīgas veltes tirgū, taču viesnīcās un lētā gala kafejnīcās figurē eļļaina, miltaina, panēta un taukos izkļockāta pārtika (iedomājieties gulašzupu, kas ir tik bieza un pilna ar gaļu, ka vienā brīdī sāk atgadināt konservētu suņu barību). Laikmetīgās mākslas muzejs foršs, visi gan runā un runā par Salauzto attiecību muzeju, bet mēs kā Veņočka, no visiem dzirdējām, bet paši ne reizi neredzējām. Tas gan netraucēja būt zinošiem par spilgtākajiem eksponātiem un padalīties ar šiem stāstiem viesībās. Es domāju, ka tas ir labākais, ko mēs būtu ieguvuši pat tad, ja būtu skatījušies uz visām izbeigto mīlasstāstu liecībām, tāpēc varam būt apmierināti,
Lūk, vēl viena lieta, ko šodien, skrienot pa Grīziņkalnu, domāju. Sajūta, cīnoties ar vēlmi pēc smēķēšanas, atgādina iemīlēšanos. Kad esi kopā ar cilvēku, ko mīli, vienkārši esat kopā, un ir labi. Bet kamēr vēl neesi, pieķer sevi pārāk biežās domās un apsver, vai nejūc prātā. Sajūti vēlmi viņam izstāstīt pilnīgi visu, sākot no cilvēkiem, ko redzēji trolejbusā līdz savas internetbankas parolei, vienkārši, gribi atdot visu. Un tā ir ar tām cigaretēm. Es domāju, kā varētu izsmēķēr viņas visas, visas pasaules cigaretes. Es labi saprotu, ka viens dūms, un viss pagalam, un vakar pie hanībī bija tik grūti neuzpīpēt. Galvenokārt jau tas sociālais faktors, es taču tā esmu pieradusi iziet uz tā balkona. Es neizgāju, bet man pat ir precīza, atmiņai līdzīga sajūta, kā būtu garšojusi ķiršu tabakas cigarete, kā tas dūms būtu apdullinājis. Jocīgā ķermeņa atmiņa. Bet tā pati ķermeņa atmiņa arī ļauj no rīta pēc ballītes sākt skriet, un tikai pēc 2 apļiem ķermenis pamostas un sāk prasīt "kāpēc mēs tagad šito darām? plaušas sāp, un slāpst taču arī, gaiss ir auksts un padomā, cik jauki Vilks vēl čuč." Nekad dzīvē neesmu tik daudz domājusi par cigaretēm.

Te ir labi, un nav spēka taad visu aptveroši komentēt, tāpēc ielikšu tik vien kā dažas piezīmes, lai vēlāk atcerētos un pēc vajadzības sakārtotu

a) ir simpātijas pret konceptuālismu laikmetīgajā mākslā un retroavangardu.
b) ēdām haizivi naivisma stilistikā izgreznotā zivju bistro. gribējām pasūtīt litru vīna, tomēr paņēmām puslitru. vietējais vīns mēdz būt ļoti labs. bet rakija vispār ir tikai laba.
c) ir vlado marteka sonetu grāmata, arī tā ir konceptuāla un tur nav sonetu ar vārdiem, bet gan soneti ar tukšumu un attēliem. šī ir vienīgā grāmata, ko es sev nopirku; vilks sapirka visu horvātu literatūras vēsturi un mani uzjautrina, ka vēl neesam pat ieskatījušies kontos.
d) ir mūsu iecienītais krogs vecpilsētā, kur pieejama gulašzupa, ko pat sergejs vienu dienu nevarēja piebeigt.
e) katedrāle = skaistums.
f) gaiši koku stumbri, kalni pie apvāršņa, pilsēta pa pusei kāpjama augšup.

Es uz brītiņu off.

Vai jums ir kāda vienkārša, bet lieliska recepte pīlei? Ir palikušas daļas, ko nesavārījām zupā, kājas, šķiņķi, laikam arī viens spārns (viss tīstokļos saldētavā). Piedevās droši vien rīsu nūdeles.

Kā jums šķiet, kas būtu pirmā lieta, ko jūs ievērotu, ja pēkšņi nokļūtu cita cilvēka ķermenī? Elpas dziļums un smagums? Redzes asums? Miesas apjoms?

Vilks ir aizbraucis uz Jēkabpili ar atslēgām no mājām. Es aizkavējos ar līguma parakstīšanu, tāpēc uz Jēkabpili pievienoties nepaspēju.
Sešos es eju uz "Tulkojot atsauces" atvēršanu, esmu pat drusku pielikusi rociņu pie šīs grāmatas.
Bet pēc tam man nav, ko darīt, līdz Vilks pārradīsies. Esmu vēl paslima, tāpēc sēdēšana Č. pagalmā neizklausās pēc īpaši prātīga plāna.
Ja nu kādam ir piedāvājums, kas ietver kaut ko līdzīgu dīvānam, siltumam un optional sabiedrībai (arī ideja sēdēt blakus un strādāt katram savus darbus ir pretty fine), ziņojiet, vislabāk uz telefonu. Diemžēl sava ofisa atslēgu arī esmu atstājusi ieslēgtu mājās.

Stāvējām ar Vilku rindā pie Gustava beķerejas. Garām gāja dzejnieks J. R.
"Ahā, esi pieķerts," viņš teica Vilkam. "Sīkpilsoniski pērkam smalkmaizītes!"
Tad dzejnieks padomāja un nosprieda: "Gan jau draudzene uz tādām lietām pavedina."
Tad viņš vēl parunāja par lasījumiem un starppilsētu satiksmi, līdz devās laukā no tirdzniecības iestādes un pacēlās atpakaļ pareizajās dimensijās.

Sarunas par dzeju man liekas visai līdzīgas nenozīmīgu, neizglītotu ļaužu dzīrēm. Šie, izglītības trūkuma dēļ nespēdami pie vīna kausa pašu spēkiem kavēt cits citam laiku ar savu balsi un savām runām, augstu vērtē flautistes un par lielu naudu salīgst svešu - flautu - balsi un tad sarunājas ar tās starpniecību.

"Tā," es nodomāju. "Lai arī man nav pieauguša cilvēka sakaru ierīce, vismaz idzēsīšu hanībī meitas bilžukus no telefona." Atveru mapi. "Ūūū, krāsaini kaleidoskopa attēli, nu nē šitais paliek!"

LSM "Sabiedrībā uzvirmojušās diskusijas ļaušanu bēgļiem valkāt parandžas topošā mediķe Fatima vēro ar smaidu. Viņa jau trīs gadus sabiedrībai rāda tikai savas neaizsegtās acis, visu pārējo seju un augumu klāj audums, bet rokas – cimdi."

Dzīvot bez telefona ir diezgan forši. Šīs 2 nedēļas bijušas lieliska atpūta no liekas informācijas.
Taču es saprotu, ka ilgstoši šādi nevar. Pirms man atnāk alga un honorāri kaut kā jēdzīga iegādei, varbūt kāds esat gatavs iedot man pagaidu rīku? Der arī Nokia 3310, ja vien ir lādētājs.
Ja nu jums pēkšņi ir kāds puslīdz cienījams aparāts, ko varētu lietot arī ilgtermiņā, esmu gatava apsvērt arī iespēju to iegādāties.

Neesmu LitAk prozai pielikusi roku jau vairākus mēnešus. Vajadzētu kaut kādu vorkšopu, kur mēs sēžam katrs savā paksī un internormālis atnes alu, ko hanībī pasniedz aukstu ... nu, varbūt derēs arī ne-kaila, lai var darbam koncentrēties.