![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
/Honeybee/
Es ieskatījos viņas zaļajās, visu piedodošajās acīs un nopūtos.
"Es zinu vienu džeku," es teicu.
"Viņš protot izdarīt tādu nesāpīgu urbumu pierē, pēc kura izbeidzas ciešanas. Tu it kā nomirsti, bet tomēr nē. Tavs ķermenis turpina darboties, apskaut tuviniekus un kāpt pa karjeras kāpnēm. Darīt visu tieši tā, lai apkārtējie būtu apmierināti. Un tu neko nejūti. Ne kaunu, ne bailes, ne sāpes. Tevis tur nav."
"Bet kāpēc, kāpēc lai kāds to gribētu?" viņa neizpratnē vaicāja.
Es pacēlu skatu virs viņas acīm. Pieres vidū, tik tikko samanāma, bija maza, baltas rētas zvaigznīte.