dzīvsudrablapsa

Diezgan nesen mans kompis aizbrauca kosmosā. No sākuma parādījās melnais caurums ekrāna malā, tad Vilks pielika melnajam caurumam pirkstu, un caurums izplūda par garenu ķesku. Pie tās vēl varēja pierast, lai gan bija diezgan kaitinoši. Bet pēc kāda laiciņa pa brīžiem ekrāns sadalījās pamatkrāsu laukos, līdzīgi kā VKKF mājas lapa. Pēc tam jau tādu šizofrēnisku skatu paturēja kā pamata formu, tikai reizēm sastājoties normāli. Nu neko. Dzīvojos ar darba makbuku. Pirms kompja sajukšanas iedomājos pārkopēt svarīgāko daļu no R&A materiāliem, dažas nepabeigtas esejas, bet prozas mapes kopēšanai tā arī nepieķēros. Tā nu abiem prozas lasījumu konkursiem rakstīju no nulles, sūtīju pēdējā minūtē, atstāju caurumus un nosolījos sev kādu dienu stāstus salabot, lai vai kas nenotiktu. Tagad viens no šiem stāstiem ir maģiski nokļuvis lasījumu šortlistē, laiks naski ķerties klāt un rediģēt. Tāpēc...
Ko vēl es varētu jums pastāstīt? Uz Zagrebu noteikti vērts aizbraukt. Serbija ir lētāka, bet Horvātija smukāka. Ēdiens ir kaut kāda mistika, jo ir lieliski restorāni un brīnišķīgas veltes tirgū, taču viesnīcās un lētā gala kafejnīcās figurē eļļaina, miltaina, panēta un taukos izkļockāta pārtika (iedomājieties gulašzupu, kas ir tik bieza un pilna ar gaļu, ka vienā brīdī sāk atgadināt konservētu suņu barību). Laikmetīgās mākslas muzejs foršs, visi gan runā un runā par Salauzto attiecību muzeju, bet mēs kā Veņočka, no visiem dzirdējām, bet paši ne reizi neredzējām. Tas gan netraucēja būt zinošiem par spilgtākajiem eksponātiem un padalīties ar šiem stāstiem viesībās. Es domāju, ka tas ir labākais, ko mēs būtu ieguvuši pat tad, ja būtu skatījušies uz visām izbeigto mīlasstāstu liecībām, tāpēc varam būt apmierināti,
Lūk, vēl viena lieta, ko šodien, skrienot pa Grīziņkalnu, domāju. Sajūta, cīnoties ar vēlmi pēc smēķēšanas, atgādina iemīlēšanos. Kad esi kopā ar cilvēku, ko mīli, vienkārši esat kopā, un ir labi. Bet kamēr vēl neesi, pieķer sevi pārāk biežās domās un apsver, vai nejūc prātā. Sajūti vēlmi viņam izstāstīt pilnīgi visu, sākot no cilvēkiem, ko redzēji trolejbusā līdz savas internetbankas parolei, vienkārši, gribi atdot visu. Un tā ir ar tām cigaretēm. Es domāju, kā varētu izsmēķēr viņas visas, visas pasaules cigaretes. Es labi saprotu, ka viens dūms, un viss pagalam, un vakar pie hanībī bija tik grūti neuzpīpēt. Galvenokārt jau tas sociālais faktors, es taču tā esmu pieradusi iziet uz tā balkona. Es neizgāju, bet man pat ir precīza, atmiņai līdzīga sajūta, kā būtu garšojusi ķiršu tabakas cigarete, kā tas dūms būtu apdullinājis. Jocīgā ķermeņa atmiņa. Bet tā pati ķermeņa atmiņa arī ļauj no rīta pēc ballītes sākt skriet, un tikai pēc 2 apļiem ķermenis pamostas un sāk prasīt "kāpēc mēs tagad šito darām? plaušas sāp, un slāpst taču arī, gaiss ir auksts un padomā, cik jauki Vilks vēl čuč." Nekad dzīvē neesmu tik daudz domājusi par cigaretēm.