dzīvsudrablapsa

Citus gadus biju izdomājusi ļoti vienkāršu un labu metodi, nopirku tās Dabas klēts lauku oliņas, kas dažādas krāsās un izmēros (izmeklējot gan kastīti, kur iespējami daudzas ir tuvākas baltam vai gaišas, bet arī kāda ļoti tumša), nopirku sarkano kāpostu un visu vienā katlā izvārīju. Sanāca ļoti jauki un dažādi, zilas un melnas, šur tur kāds putu nosēduma lāsums. Bet vakar tā viegli neuzgāju sarkano kāpostu, un nolēmu, ka nav īstais laiks, lai staigātu pa veikaliem meklējumos. Nopirku bietes un dabīgo melleņu sulu nelielā 200 ml pudelītē, īsi sakot, sulas bija tik maz, ka nolēmu melleņu olas krāsot pa vienai turku kafijas kanniņā. Process virtuvē bija piņķerīgs un nebija spēka izsekot visam līdzi ar taimeriem. Man bja tāds priekšstats, ka Lieldienu olas vienmēr ir pārcietas, pārvārītas, nereti jau uz vidu zilas un gumijotas.
Un tad šorīt izvilku Vilku uz olu kaujām, viņš paķēra vismelnāko melleņu olu, un momentā zaudēja. Trausla čaumala, bet bez tā, arī pati ola nebija cieti novārīta. Knapi lobāma. Arī manējā uzvarētāja bija vidū vēl koša. Es savu apēdu, Vilks nē. Bet es tik ļoti, ļoti sabēdājos, manas bēdas piepina visam milzīgi simbolisku nozīmi. Šī pavisam vienkāršā lieta, kas man izrādās neizdarāma. Šī nepārdomātā negatavība tur, kur tradicionāli ir spēks un spars. Bet galvenokārt jau šis neērtais trauslums, šķidrums, jēlums. Tā, ka pat rokā nevar saturēt. Tik ļoti šķita, ka tas ir uzreiz par mani, par mani un manu atrautību no pasaules. Es ļoti bēdājos par tām olām un nesapratu, ko ar tām iesākt.
Bet Lieldienas ir par līdzsvaru, par šūpošanos šurpu un turpu, un es nopirku doktordesu, tādu ļoti parastu doktordesu, nekā ētiska, nekā gurmāniska, un es sataisīju savas trauslās olas rasolā, rasolā ar kartupeļiem, burkāniem, zirņiem, gurķiem un pavisam parastu un šai pasaulei bezpaskaidrojumu skaidrībā piesietu doktordesu. Jūtos ļoti apmierināta. Un garšīgi arī.