Sat, Dec. 2nd, 2017, 01:18 am

1781. g. K. Hardera izdotajā „Vidzemes kalendārā” ir ap 70 latviskas cilmes vārdu:
Mīliņš, Mierinš, Laimīts, Gaišuls, Glābiņš, Labdaris, Taisniņš, Dievbītiņš, Klusīte, Žēlīte,
Dārdzīte, Mēlvaldīte, Valde, Skaidrīte u. c. Tautā šiem vārdiem, izņemot Skaidrīti, nav bijusi
piekrišana (Siliņš 1990, 16). Arī mūsdienās, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes
datiem, no šiem vārdiem ir lietots vienīgi Skaidrīte.

/PAULS BALODIS LATVIEŠU PERSONVĀRDU ETIMOLOĢISKĀS SEMANTIKAS TEORĒTISKAIS MODELIS UN TĀ REALIZĀCIJA
PROMOCIJAS DARBS FILOLOĢIJAS DOKTORA GRĀDA IEGŪŠANAI/

Dievbītiņš, though. Vai kāds nemeklē sev dj niku ar vēsturi?

Tālāk:

20. gs. 20.–30. gados Latvijā radās ap 1000 personvārdu. Daļa no tiem bija nevēlami
un nepiedienīgi: Prīma, Dua, Hlorofīla, Dolārs, Lats, Angīna, Anēmija, Hiēna, Arēna,
Tīksma, Maģija u. c. Tāpēc 1935. g. Izglītības ministrija nodibināja īpašu Kalendārvārdu
komisiju personvārdu kataloga izstrādāšanai. (Siliņš 1990, 22)
 Leave a comment | 19 comments

Sat, Dec. 2nd, 2017, 07:19 am
[info]saccharomyces

lūk, lūk, es reiz par šo runāju ar Kursīti, kāpēc mums tik maz "totēmisko" vārdu (jo man patiešām patīk un gribas, lai būtu daudz, daudz šāda veida vārdu, no kā izvēlēties, ja kaut kad tomēr nonākšu pie pēcnācēju radīšanas), un kāpēc vīriešu vārdu vēl jo sevišķi mazāk, nekā sieviešu. viņa to skaidroja ar vēlmi nedemonstrēt savu 'baurisko' dabu, vēlmi mazāk izcelties uz vāciešu etc fona. kas vīriešiem esot bijis aktuālāk, jo viņi biežāk "publiskas" personas un tā. nezinu gan, cik to var pieņemt par ticamu skaidrojumu.

man vispār samērā bieži ir bijis tā, ka ārzemnieki prasa, ko "nozīmē" mans vārds, un tad man ar skumjām jāsaka, ka neko. bet, par laimi, vismaz man ir stāsts par to, ka to izdomāja Rainis, ha.
Parent - Reply