|
Thu, Feb. 4th, 2016, 11:02 am Note to self and fellow strugglers
Manam tēvam bija, sauksim lietas īstajos vārdos, sadistiskas psihiskas novirzes, kā rezultātā es tiku kušināta ļoti ļoti ilgi un ļoti daudz, tur jau piestrādāja visa plašākā un šaurākā sabiedrība un tai piemītošā padomju traumatiskā pieredze. Bet tagad apraksim to Napoleonu, lai viņš vairs nesmirdētu, un barosim dzīvus kaķēnus ar siltu pienu. Es vēlos vairs nebūt klusa un vēlos netikt kušināta un ļoti ātri identificējos ar tiem, kas dzīvē cīna līdzīgas cīņas. Kas nenozīmē, ka nespēju cienīt ar atturības eleganci. Ļoti cienu, bet, velns, tā vairs neesmu es. Thu, Feb. 4th, 2016, 01:20 pm iive: Re: Nenobīsties, ja neviens uz šito neko neteiks
Un tā svārstība starp "neviens mani nesaprot" un "AK MANU VAI, VISIEM VISS IR REDZAMS111" arī ir rēcīga. Thu, Feb. 4th, 2016, 01:32 pm aktrise: Re: Nenobīsties, ja neviens uz šito neko neteiks
Man tas parasti beidzas ar to, ka es tos ierakstus aizprivātoju. Uznāk bailes, ka visi tā ieinteresēti lasa, smīn un vērtē :) Thu, Feb. 4th, 2016, 01:35 pm iive: Re: Nenobīsties, ja neviens uz šito neko neteiks
Vērtē, sver, salīdzina, iedod diasgnozes un grādus, ak, ak, ak. Mēģināsim nebaidīties no šīs pasaules kopā? Thu, Feb. 4th, 2016, 01:37 pm aktrise: Re: Nenobīsties, ja neviens uz šito neko neteiks
Bet arī tas jau ir tikai normāli. Ka citi tā dara. Tā problēma, manuprāt, ir manā galvā - ka mani tas piš:) bet patiesībā arvien mazāk piš. Thu, Feb. 4th, 2016, 01:42 pm iive: Re: Nenobīsties, ja neviens uz šito neko neteiks
Jā, mani pamazām arī, lai gan es tam nekad nebūtu ticējusi |