dzīvsudrablapsa

Es gribu mazliet parunāt par pervertiem Rīgas sabiedriskajā transportā. Šodien nogāju kājām trešdaļu no ceļa uz darbu viena dēļ. Un tas nebija nekas jautrs, man vispār ir lielas paģiras, kā arī laukā ir slapš un neglīts.
Tātad, introducing - šodienas perverts. Tas bija tāds tips, ko musulmaņu zemēs sauc par citronu vīriem. Jo viņi kabatās nozieguma laikā nēsā citronus, lai tad, kad tos pieķer, varētu attaisnoties, sakot, ka tikai ripināja rociņās augļus. Mūsu sabiedrībā par tiem īpaši nerunā. Ir "virinātāji", "kratītāji" (kas ir diezgan tuvu šim tipam, bet tomēr iesaista arī eksponēšanās momentu) vai tad uzreiz "izvarotāji", bet netiek runāts par šiem - berzētājiem.
Es ar tādiem esmu saskārusies vairākkārt, un tas man liek domāt, ka ne tikai es. (Nu vai arī es esmu perveļu izredzēta gluži kā Sansa Stārka, bet mana ticība labajam šajā pasaulē liek domāt, ka tā tomēr nav.) Bet tā notiek, un tas galīgi nav ok - sveši cilvēki aizskar tavu ķermeni, gūstot erotisku uzbudinājumu. Un vēl arī galīgi nav ok, ka tas ir tāds "ha-ha" un viss, šādas situācijas dažiem cilvēkiem var trigerot kaut ko vēl dziļāku, bet pat bez tā - pēcsajūta ir ļoti pretīga.
Kā notiek berzētāju darbības? Viņi tīši nolūko vienu upuri, un, kas pats trakākais, to vispār ir grūti ievērot, ja tu pats neesi tas upuris. Un tad viņi spiežas klāt. Sākumā tā izskatās pēc vienkāršas saspiešanās sabiedriskā transporta blīvumā. Un tu jau uzreiz netici, tikai jūties neomulīgi. Paej mazliet tālāk. Ievēro, ka viņš seko. Paej pusi tramvaja. Jau atkal viņš tev blakus.
Un tramvajā smejas priecīgi dziesmu svētku bērni, divi mīmi risina bezvārdu diskusiju, skaisti cilvēki smaida un tu negribi izjaukt šo burvīgo braucienu ar rupjiem pārmetumiem, tāpēc vienkārši izkāp. Un kārtējo reizi jūties par nelielu kripatiņu vājāks, jo neesi cīnījies pret vardarbību.
Bet es pati saprotu, ka tas nav forši, ka mūsu it kā brīvajā sabiedrībā tā drīkst notikt, un visbiežāk neviens par to nebilst ne vārda.