bet evelīna ir brīnišķīga. kad cilvēki jau sāka doties prom, piegāju viņu apskaut, protams, atkal sapiņņājos. evelīna gan ne. viņa stāvēja tik eleganta un jokoja melnus jokus. es prasīju, kad pēdējo reizi runājusi ar martu, viņa teica, ka sūtījusi sms dzimšanas dienā. "nu mēs bijām kā radinieki. netikāmies pārāk bieži, bet bijām klāt visos dzīves svarīgākajos notikumos. kāzās un, heh, bērēs."
bija arī jauki satikt vecos klasesbiedrus, pārsvarā bija puiši. skaisti, stalti. pirmo reizi viņus var ieraudzīt uzvalkos, kas viņiem piestāv, nevis kur ietūcījuši vecāki skolas pasākumam. mārcis teica - marta patiesi bija grands. ja jau divdesmit septiņos aizgāja.
"sadomāja, bļin, martiņa kobeinu tēlot" evelīna smējās, kad mēs stāvējām un skatījāmies uz ziediem noklāto kopiņu. tad viņa teica, ka esot palaidusi. atvadījusies. es teicu, lai viņi palikušie saspiežas ciešāk, tad tik ļoti nemanīs, ka viens trūkst. un marta jau bija ļoti maziņa. viņa bija vienīgā, kas fizkultūrā stāvēja aiz manis ierindā.
stāvēju tur pie kopiņas, skatījos uz palicējiem un tomēr nesaņēmos aiziet pie ģimenes. būtu viņus tikai nopuņķojusi, nu un kam vēl liekas bēdas? vienīgi martas brālēns pienāca, apskāvāmies, atkal jau mazliet asaras sāka nākt, bet nu noturējos.
un tā vēl mazu brītiņu mēs ar evelīnu stāvējām pie zārka, un arī manī lēnām ienāca vieglums. ziedu bija bezgala daudz un tie krāvās skaisti ornamentālā kaudzē. ļoti daudzi no klātesošajiem bija visādi mākslinieki, tādēļ visi bija skaisti ģērbti. un saule turpināja spīdēt tāpat vakar un rīt. un pazīt cilvēkus ir pārsteidzoša svētība.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}