dzīvsudrablapsa

vakar uzzināju, ka kaķītis esot medījis vanagu. pat esot to putnu tā kā noķēris, uzlēcis un mēģinājis nograuzt, bet tad, kad vanags izrāvies un izpletis spārnus kā milzu pūķis, kaķītis tomēr attapis, ka pretinieks nav no vājākajiem, un pabēdzis. tāds ir tas kaķītis, kurš guļ rokās kā spilvens, nekad neskrēpē cilvēkiem un iet draudzēties ar bērniem. kad sagrib mīļumu, tad pienāk klāt un it kā nevilšus uzgāžas virsū. un murrā. bet, kad uznāk medītkāre, pārvēršas par īstu mežoni.
naktī redzēju veselu virkni savādu sapņu, no kuriem dažos man cilvēki deva atbildes uz jautājumiem, ko patiešām vēlējos zināt (atbildes izrādījās ļoti noderīgas). bet viens no savādākajiem brīžiem bija tad, kad ieraudzīju spogulī, ka man aug kaķa ūsas. centos tāz izraut ar pinceti, bet tas bja ļoti sāpīgi un ūsas auga atpakaļ.