vienmēr sākumā jāattaisnojas. vakar ar lieni pirkām aliņus tabakas namā un apsargs pārmetoši nošņāca - nu gan, meitenes, jums daudz alus. "tas nav tikai mums, tas ir ballītei," es sāku teikt, tad aprāvos. "bet vispār, kas tā ir par patronizējošu attieksmi, kas par darīšanu, ko?" es esmu ļoti lepna par sevi, ka pateicu to otru teikumu. tā nebija nekāda lekšanās, tas viss bija mierīgi, bet man ir tik svarīgi reizēm pateikt dažus vārdus, lai neizšķīstu svešos priekšstatos.
cenšos neattaisnoties. vēl joprojām jūsmoju par horror story raganām, prātā šķirstu sievietes, kas skrien ar vilkiem un vispār jūtu, ka manī arvien vairāk uzdarbojas iekšējais hipijs, kas vēlas tīrību, skaidrību un tādu dzidru spēku. tā skeptiskākā manis daļa piekrīt, ka šie vārdi izklausās nekonkrēti un plandoši, ar tādiem nevar nogremdēt kuģus un atvērt slepenas durvis. bet tās sajūtas ir spēcīgas un lauž vaļā lielu daļu baiļu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}