dzīvsudrablapsa

tāds nogurums. biju paguvusi atrast no intensīvā lekciju procesa - ne tieši klausīšanās un domāšanas procesa, bet secīgām un nemaināmām darbībām, kuras katra prasa ko citu. pusotra stunda sarunām par kritisku argumentāciju, pusotra stunda, spiedzot par bikibukiem un smejoties par ziemassvētku vecīti kaķi. bet saturiski tas vēl ļoti patīkami.
toties, kad rediģēšanā jau piecdesmito minūti aplūkojam īpašos noteikumus kādai konkrētai pieturzīmei bibliogrāfijā (ziniet - starp izdošanas vietu un gadu ir atstarpe kols atstarpe, nevis pliks kols atstarpe), smadzenes lūgtin lūdzas, lai es pamestu auditoriju kaut vai uz mazu brīdi (tikai izietu uz tualeti noskalot seju ar vēsu ūdeni!). man parasti šķiet, ka man izdodas neizrādīt ar mīmiku savas emocijas, bet es vienmēr kļūdos šajā pieņēmumā. kursabiedre sacīja, ka vakar, kad mēs pēc pusastoņiem bijām vēl aizturēti ar tām atstarpēm koliem atstarpēm, man esot pilnīgs naids un izmisums rotājies sejā, kas smieklīgi kontrastējis ar manu maigo balstiņu un it kā vnebēdnīgo intonāciju, atbildot uz pasniedzējas jautājumiem.

ak, bet nu jau viss. tagad biju pie friziera. iešu papeldēt fonteina baseinā, nopirkt kaudzi ēdiena un laiski izbaudīt sen nebijušu vienpatības vakaru marijas tukšajā dzīvoklī. šonakt ceru pat aizvilkties līdz jūrai un pagulēt uz kāda deķīša smiltīs, ļaujot visām domām izšķīst starp zvaigznēm.