dzīvsudrablapsa

jak. iespējams, riebīgākā smaka pasaulē.
kādreiz, mazu gadu vecumā, regulāri braucu 11. tramvajā, un tur mēdza kāpt trakā kaķu tante, kas spēlēja ksilofonu. (bet vai tā bija viņa?)
es atceros, ka kaķu tante pesteļoja krieviski un stāstīja par savu dzīvi, es diemžēl nesapratu krieviski, bet intonatīvi varēja vērot, kurā brīdī monologam tiek izvēlēti adresāti, kam sniegt padomus iz vērtīgās pieredzes.
kaķu tante katru vakaru izbraukāja visus rajonus, viņa savu ksilofona spēlēšanā sapelnīto naudu tērēja, lai sapirktu ingridientus kaķmaltīšu gatavošanai un turpat tramvajā nodarbojās ar savu mazo alķīmiju.
bet vai viņa tā smirdēja, es neatceros.
vai viņa bija tā, kas tā smirdēja.
jo bija kāda regulāra viešņa, kas smirdēja tieši tā.
tā laikam ož kaut kas no šķīdumiem fotoattīstīšanai, bet toreiz tramvajā es biju pilnīgi droša, ka tā oz gangrēna.
ja tā padomā, man laikam šķita ka gangrēna ir lepras veids
ka tā persona, kas izdala šo smaku ir pa daļai dzīvs mironis, kam varētu atkrist gabals no miesas un palikt mētājamies turpat tramvajā.
vēl ar šo tramvaju regulāri uz kapiem brauca pensionāri, un viņi mēdza šmakstīgi viļāt pa muti protēzes
tādas, lūk, priecīgas asociācijas uzvēdī no fotolaboratorijas.