| Kaķēni |
[11. Jun 2005|20:17] |
Šis stāsts būs par maziem kaķēniem, lūgšanu nozīmi un par domu spēku.
Mums bija labs plāns. Mūsu kaķenītei tuvojās otrais gads, bet nebija bērniņu. Mūsuprāt maijs ir vislabākais laiks kad kaķēniem nākt pasaulē. Tāpēc neiebildām pret kaķu mīlas dziesmām aiz loga februāra beigās un marta sākumā. cerējām , ka varbūt paveiksies un piedzims viens vai divi jauki kaķīši. Mūsu vēlēšanās piepildījās kaķenīte gaidīja bērniņus. Mēs redzējām, ka viņas vēderiņš kļūst arvien apaļīgāks. Bija skaidrs, ka tur rosās vismaz trīs vai četri mazuļi.
Reizēm jokodamies uzrunājām Mici: „Tikai divus vairāk mums nevajag. Pārīti un viss”. Spriedām par to, kā Mices brālis Miks uzņems mazos radiniekus. Bijām dzirdējušas, ka runči nokož mazos kaķīšus. Manā prātā pazibēja doma, ka tā arī ir izeja nav un viss. Nekādu problēmu ar saimnieku meklēšanu. Pazibēja un izgaisa.
Pienāca brīdis, kad mazuļi nāca pasaulē un tūliņ arī sāka radīt savu raksturu. Mazuļi bija pieci. Viens pavisam melns, sīciņš ar skaļu balsi un raudulīgs, trīs māsiņas melni rudu kažociņu un baltiem vēderiņiem, baltām zeķītēm. Vienai no tām melns punktiņš uz purniņa tā tūliņ dabūja vārdiņu Merilina. Piektais bija melns ar baltu.
Mazuļi auga, apvēlās un mums bija liels prieks par visiem pieciem. Jau gara acīm redzējām kā viņi visi rotaļājas. Sevišķi jauka bija mazā Merilina. Pūkaina, omulīga, brīnišķīgi veidota, gandrīz vai kaķu pilnība (manuprāt). Skatījos uz viņu un priecājos. Līdz pienāca vakars, kurš sajauca visus plānus.
Meitenes pēc vakariņām ieejot istabā ieraudzīja posta darbu, ko bija pastrādājis kāds dzīvnieks. Varbūt svešs runcis, varbūt mūsu Miks, varbūt cauna, kas dzīvojot parkā. Pazudis bija viens no kaķēniem, bez refleksiem, bet dzīvs gulēja otrs. Trīs kaķēni bija dzīvi. Ieraudzīju, ka pazudusi Merilina. Šokā pie sevis nodomāju: „Ak Dievs kāpēc mazā Merilina, nevis mazais melnais bļauris.”
Nonesām kaķēnus lejā viņu vietiņā, saucām viņu māti. Pa to laiku nomira viens no kaķēniem. Taču pamanījām, ka mazā bļaura balstiņa skan citādi. Izmisīgi saucām kaķeni. Tā atnāca sāka mazo mazgāt. Divi mazuļi tūlīt metās pie pupa, bet bļauris nē. Kaķene viņu laizīja, bet tad it kā negribēja tam pat pieskarties. Tad atkal sāka laizīt, bet viņas acīs bija lūgums un izmisums. Viņas acis sauca: „Kas noticis? Palīdziet? Ko lai es daru?” Kaķēns klusu pīkstēja, tad skaļi ievaidējās. Arī mēs nesapratām, kas notiek, bet mani instinkti teica, ka mātei tas nav jāredz.
Ņēmu mazo kaķīti sev līdzi otrā stāvā. Liku viņu sev uz krūtīm, lai viņu ar savu siltumu sildītu un viņš justos kā pie māmiņas. Es liku uz viņa rokas un lūdzu dziedināšanu ar tādu mīlestību, ka pat par savu mazuli diez vai būtu varējusi lūgt sirsnīgāk. Es no visas sirds gribēju viņu otrā rītā veselu atdot mātei. Biju gatava visu nakti sēdēt nomodā, lai rūpētos par mazo radībiņu. Mierināju viņu, ka viss būs labi, jo Dievs spēj visu. Kaķēns vaidēja. Nevis kliedza, vai ņaudēja, bet vaidēja un sāpēs pukstēja, kā mazs bērniņš lielās sāpēs. Reizēm vaidi pieklusu un viņš gulēja tikai miegā raustoties un man jau likās, ka viss būs labi, tad atkal vaidi.
Kad stundu vai pat divas biju lūgusi, lūdzu: „Dievs, neliec šai radībiņai ciest, ja Tu nevari viņu dziedināt, ja tas nav tavs prāts, tad lūdzu, lūdzu, lūdzu neliec šim kaķēnam ciest, ņem viņu pie sevis”. Kaķēns norima, man likās, ka tas iemieg. Dažas reizes it kā pa miegam noraustījās mazās ķepiņas un tas palika rāms. Pēc dažām minūtēm pamanīju, ka kaķēns miris.
Nu mums ir tikai divi kaķēni. Jo vairāk jau nevienu mums nevajag. Un arī netaisnība izlīdzināta – ne tikai jaukā Merilina, bet arī sīkais bļauris devies pie Dieva. Bet sirdī ir sāpes un acīs asaras, par to cik reizēm varam būt ļauni savās domās. Un pārdomas par to, cik lūgšanas ātri var piepildīties un tikai pēc tam redzams cik aplamas tās bijušas. Katrs vārdiņš iesēta sēkla... Cik bieži mēs lūdzam Dievs izdari to, un arī to, un mums nemaz neinteresē kā Dievs to redz, jo mēs jau paši esam sev dievi. Dievs tikai mūsu palīgs un pakalpiņš.
Reizēm dažām lietām vienkārši jāļauj nomirt, ja tāds ir Dieva prāts. Un ir jābūt ļoti atvērtam pret Dievu, lai spētu saskatīt, kad mūsu lūgšanas tikai pagarina kādam agoniju. |
|
|