| Veltīgi |
[30. Jun 2005|08:53] |
Viltīgi sātans savas cilpas liek,
No viņa mums sāpes un rūgtums tiek.
Ja Dieva ieročus neprotam lietot,
Sev un citiem, ja neprotam piedot.
Dievu, ja piesauc tu rītausmā agri,
Dienu pēc Viņa prāta, ja vadi.
Veltīgi sātans savas cilpas liek,
No tām viņam pašam sāpes un rūgtums tiek.
26.06.2005 7.35 |
|
|
| Atziņa |
[29. Jun 2005|08:17] |
|
Mūsu laikmets atgādina to skolas bērnu gaviles, kas nepamanīti izmukuši no skolas. Cilvēks, kurš nespēj palīdzēt sev un nezina, ko iesākt ar sevi, no savas dzīves dezertē masu dzīvē./Hosē Ortega i Gasets/ |
|
|
| ?? |
[28. Jun 2005|21:01] |
|
Satikos ar Jehovas lieciniekiem. Visu laiku cerēju uz debesu valstību, bet šie stāsta, ka nekā nebūšot. Dieva valstība būšot tepat? Kurš no mums maldās??? |
|
|
| ? |
[28. Jun 2005|11:33] |
|
Vai tas nebūtu varen jautri, ja tiesas dienā Dievs mums ļautu pašiem sevi tiesāt. Dodot Savu prātu, tātad nedodot iespēju samelot un izlocīties. Savu nodzīvoto dzīvi Dieva acīm vērot?! |
|
|
| Lūgšanu spēks |
[27. Jun 2005|12:06] |
Pagājušā nedēļā apciemoju kādu stipru vīru. Kristieti. Viņam iespējams sākusies AIDS saslimšana. Varbūt, bet varbūt nē! Jo viss ko mēs saprotam ar prātu liekas patiess un reāls, bet tomēr reizēm tie ir tikai maldi. Skatījos uz viņu un domāju, cik cilvēks spēj būt brīvs. Brīvs no bailēm par savu slimību, par nākotni, par lietām, ko nespēj ietekmēt. Brīvs no pasaules, gatavs pacelties spārnos un aizlidot debesīs. Kad jautāju, kur viņš ņem spēku, viņš atbildēja: „Kad ir tik grūti, ka nav spēka pat īsziņu uzrakstīt, iedomājos, ka šajā brīdī par mani lūdz tik daudzi cilvēki. Kad tik daudzi lūdz tad slimībai ir jāatkāpjas un man kļūst viegli."
Un viņš var būt drošs, ka par viņu lūdz šeit uz zemes un eņģeļi debesīs, jo arī viņš ir lūdzis un vēl joprojām lūdz par daudziem. Par katru kam sāp. Un kaut mūsu lūgšanas, varbūt pat neietekmēs slimības gaitu, tās dos spēku nesaļimt, tās dos spēku ticēt un mīlēt. Un tad, kad pienāks mūsu brīdis saļimt bezspēkā, citi lūgs par mums. Lūgšanas nerimsies. Lūgšana ir tā mēraukla, kas mēra mūsu iejūtību un mūsu sirdsapziņu. Bieži vien lūgšana par otru vairāk palīdz mums pašiem, jo ja sirds iesilst un iežēlojas par otru, tad esam dzīvi, esam mīloši, esam Svētā Gara apņemti. Ja tava sirds sāpēs kliedz kopā ar sirgstošo, ja esi gatavs ņemt daļu no šīm ciešanām, lai brālim vai māsai vieglāk, Dievs to novērtēs. Mums katram jāizdzer savs biķeris līdz galam, kaut reizēm liekas, ka tajā mieles vien. |
|
|
| Svētais Gars |
[24. Jun 2005|15:59] |
Vai vari iedomāties, ka visus 39 manas dzīves gadus neviens man nebija pateicis, ka Dievs ir manī. Mēģināju ieraudzīt dieviņu uz mākoņa maliņas. Nekā! Mēģināju Dievu ieraudzīt kaut kādā abstraktā pasaules enerģijā. Nekā! Mēģināju Dievu iztēloties kā personību, līdzīgu mums. Atkal nekā! Un tad man pateica, ka Dievs ir manī. Un Dievs ir arī tevī un visos citos cilvēkos arī. Dieva līdzība un Dieva dvaša jau no pasaules pirmsākumiem ir mūsos. Tikai līdzīga ir nevis cilvēku miesa, bet gars.
Dieva Svētais Gars apņem visu pasauli. Arī gaisu ko elpojam ir Svētā Gara pilns. Ja tu elpo šeit Latvijā, tu taču nešaubies, ka gaiss pietiek arī Āfrikas valstīs un Arktikas ledājos. Par gaisu mēs nešaubāmies, par Garu gan. |
|
|