| Meitai |
24. Jun 2005|15:38 |
Un salūzt tēva sirds,
Tūkstoš sīkos gabaliņos.
Un katra sīkā daļa mirdz,
Mazos, spožos dimantiņos.
Kā To visu uzlasīsim?
Kā tos kopā stiprināsim?
Vai to mirdzums nezudīs,
Kad būs rokā salasīts?
To mums neizprast ar prātu,
Lai ar kā to mēģinātu.
Tikai bērnam vienam šī spēja,
Tēvu pasargāt no liktens vēja.
Paņemt tēva sirdi plaukstās,
Tā kā viņa neiztrūkstas,
Sasildīt ar savu elpu,
Aizpildīt tur tukšo telpu.
Lai ar kā mēs gribam līdzēt,
Viņiem diviem kopā mirdzēt.
Vienā – saule, otrā – dimants,
Noslēpums vien viņiem zināms.
28.03.2005 13.27 |
|