ieva

Sapnī dejoju ar Ilvesu

priecājos atgriezties
nakts autobuss bija tik pilns kā vēl nekad, un atgriežoties vannasistabā ieraudzīju, ka dzīvokļa biedri tagad sarunājas ar agresīvām zīmītēm uz tīrīšanas grafika.
pa ceļam uz bibliotēku man ļoti smieklīgi pietuvojās melns kaķis - ar šausmu izteiksmi sejā viņš leca man virsū uz divām kājām, bet tad tuvumā pieglaudās. es smējos un teicu viņam, ko viņš baidās.
bibliotēkā visi tie paši cilvēki, es tikai sasveicinos ar veco onkuli un klusi pavēroju pārējos un pietiek

youtubā atkal ir xx intro 10 stundu versija
tāds atkārtojums mani nomierina un asociējas ar tumšo nakts vilcienu, kurā kādas 10h pusmiegā arī viņu klausījos
tagad kādu laiku vairs nav jāmeklē mūzika darbam (lai izvairītos no darba, hoho)

Izvairos no rakstāmdarbiem un sāku kārtot istabu. Ko lai iesāk ar telekaršu kolekciju un tamlīdzīgiem sentimenta priekšmetiem?
Atradu vēstuli no 3. klases solabiedrenes Ingas, atļaušos citēt -
Kā tev klājas? Zinu, ka sen nēesmu rakstījusi, bet nu esmu uzrakstījusi. Lienei taisa operāciju. Viņa jau nav skolā bijusi nu jau trīs nedēļas. Mūsu klasi savienoja ar c klasi. Tagad mēs esam 28. skolēni. Manam brālim ir jau 17 gadu. Mans brālis mācās Kūldīgā, tehnikumā. Viņam ir savs dzīvoklis. Mācās viņš par automehāniķi. Pavisam nesen Kadagā atrada līķi, aplaupīja veikalu un sadauzija mašīnu. Mans onkulis strādā glābšanas dienestā. Ir tādas dienas kad, es eju pie onkuļa uz darbu pa nakti. Tur ir tik forši. Tagad viņš apsargā stroiku. Mūsu klases audzinātājs ir mācību pārzinis. Viņš mums atļauj rīkot aktuzālē klases vakarus. Šogad mūsu skolu izremontēja. Pat rādīja pa televīzoru. Tā nu man iet. Man vairs nav ko pastāstīt. Atā! Atā! Atā! 29.9.23.

aizbraucu uz klaipēdu, desmit stundas nodejoju un atbraucu atpakaļ. bija daudz mīļu cilvēku nelielā mākslas skolas zālītē ar telts virtuvi vienā stūrī. un kad mans šīvakara pavadonis aizgāja gulēt, dejoju ar ļoti skaistu meiteni

Nodomāju, ka gribētu Jelgavā kādu satikt un iet pastaigāties un vispār vairāk draudzēties. Tad šodien ciemos atbrauca krustmeita un mēs gājām laukā. Vēl arī tikko uzradās Raimis ar ziņu, ka varētu rīt atbraukt ar tieši tādu mērķi. Pēdējoreiz, kad viņš man Viļņā iedeva smirdīgo jaku, domāju, ka vairs negribu viņu satikt, bet tad redzēs, vai šis spriedums būs ilglaicīgs. Šobrīd esmu diezgan priecīga.

Remuss pirms dažām dienām atradis ārdurvīs iespraustu manu pagājušā gadā sūtīto Ziemassvētku pastkarti

Decembra sākumā nopirku igauņu pastmarkas un ziemassvētku kartiņas. Dažas nosūtīju, bet pārējas atliku - sākumā līdz pēdējam vakaram, tad aizbraukšanas rītam, līdz mans pēdējais plāns bija pabeigt kartiņu rakstīšanu autobusā un iemest pasta kastē Pērnavā. Pērnavā mēs piestājām pusminūti un īsti nezinot, vai kāda pastkastīte tur tumsā vispār ir, es arī meklējumos negāju. Tad šodien noplēsu igauņu pastmarkas un uzlīmēju mūsējās. Smukākas, lētākas un var nolaizīt!

Aizgāju uz Raua pirti, kur pēdējoreiz biju pirms trīsarpus gadiem, vēl pirms remonta. Labi, ka viņi tomēr atstājuši vecās metāla bļodas un akmens solus.
Tagad arī viss tīri, pieklājīgi, uz vienas sienas flīzēm uzlikta kādas 20. gadu gleznas reprodukcija ar pirts ainu. Vecā pirts bija kosmoss, un par to domājot dažreiz nevaru saprast, vai tā ir tāda lieka nostalģija pēc tādiem ūķiem (kas arī ietver iedomu, ka pirms tam viss ir bijis nemainīgs). Bet tagad tur ir kafejnīca, kur var nopirkt siļķu maizītes par 80 sančikiem, tā kā gan jau vēl ir ok.
Pusceļā no manām mājām līdz skolai varbūt vēl pirms gada, vairs jau neatceros, bija gruzīnu šašliku vieta ar kaut kādu sprunguļu sētu un grilu pagalmā, es tur vispār iegāju tikai vienu reizi. Pavasarī lasīju F. rakstu ar tās vietas saimnieces stāstu, viņa nav varējusi to kafejnīcu vairāk uzturēt. Tad to šašliku vietu žik žik nojauca un uzbūvēja zaļu dauddzīvokļu māju. Ātri.
Laukumā arī kaut ko droši vien uzbūvēs. Dārziņu vietā ir ieplānota vēl viena autostāvvieta un dzīvojamās mājas.

*pa ceļam no kafejnīcas uz bibliotēku kāds puisis gaitenī pēkšņi ieteicās, ka augšstāvā ir daudz šampanieša
to mēs ņēmām vērā
*man šodien ir igauniski sarkanas zeķubikses
*šovakar iešu uz Nastavševa izrādi No99 teātrī

pārklausos interviju - tas onkulis tik ātri runā un cienā mani ar valriekstiem no koka, ik pa laikam var dzirdēt bites un pentakostāļu grupu, kuri todien bija atnākuši noturēt savu dievkalpojumu laukā un ar džembēm un ģitārām dzied aleluja

bieži ielieku austiņas, bet pēc laika saprotu, ka mūziku tā arī neesmu ieslēgusi, tikai noslāpēju apkārtnes skaņu

pēc vingrošanas māsa aizveda mani uz mājām, un stāstīja, kā vienreiz šo pašu ceļu (dažus simtus metru) vedusi arī krievu onkulīti, kas teicis, ka līdz veikalam aiziet varot, bet atpakaļ kājas vairs neklausa. viņš tad palūdzis, lai aizved, un pēc tam ļoti skaisti un sirsnīgi pateicies. mana māsa iet arī koučinga nodarbībās un saka, ka tur arī vienmēr varot redzēt, kā krievi to prot (t.i. pateikties), bet pašai vienmēr kaut kā jāpiedomā un jāpietrenējas pie šīs lietas. viņa mazliet pastāstīja, un tad mēs pavadījām kādu laiku mašīnā, viena otrai pasakoties un novēlot laimi personīgajā dzīvē un tamlīdzīgas lietas

izdrukāta zīmīte hzf ēdnīcā: 'cienīsim pasniedzējus un palaidīsim rindā pa priekšu'
bet garderobē strādā tas pats skumjais rūķis

kad eju no mājām uz skolu un atpakaļ, parasti ne par ko īpašu nedomāju, bet tāpat gribas tā mierīgi smaidīt - it kā tas būtu pamatstāvoklis. laikam viss pārsvarā ir diezgan labi

Pille mums igauņu valodā dažreiz uzdod neveiklus vingrinājumus. Vienu dienu viņa sadalīja klasi puišos un meitenēs, un tad mums bija grupās jāapspriež, kāda cilvēka profils mums patiktu iepazīšanās portālā. Šodien vajadzēja ielūgt kādu igauņu slavenību uz savu dzimšanas dienas ballīti.

lekcijā sēdēju starp diviem puišiem, kas ik pa laikam staipījās savos krēslos, krakšķināja kaklu un grozīja galvas. vienā brīdī viņi abi tā kā izvingrinot muguru katrs paliecās un greizi iesēdās uz manu pusi

pirmdienās man ir lekcijas pie jauna pasniedzēja filozofijā. mēs parasti esam varbūt 4-5 cilvēki lielā auditorijā, un, man liekas, neviens neuztver viņa runu. kad es skatos apkārt, citi parasti skatās pulkstenī vai pārbauda feisbuku. man arī liekas, ka to nemaz nav paredzēts saprast, tik ļoti viņš ir attālināts no cilvēciskas uztveres spējām un auditorijas, un kaut kādā mērā tas pat ir mazliet interesanti.
tā nu es tur sēžu. vai nu mēģinu sekot viņa runai vai iztēlojos to kā performanci; kad vajag, mazliet pasmaidu par viņa jokiem, uzdodu jautājumu un skatos uz viņa gludi noskūto galvu.
pārtraukumā viņš stāsta, ka viņam īpaši nepadodas socializēties ar dzīviem cilvēkiem, tomēr vientulība esot kaitīga veselībai
eksāmenam droši vien mācīšos jūtubā un izlasīšu grāmatu, bet kopumā jau kādu laiku neierasts formāts

Dzīvokļa biedru mamma man atsūtījusi e-pastu: Elagu Läti!!!
:))