pirmdienās man ir lekcijas pie jauna pasniedzēja filozofijā. mēs parasti esam varbūt 4-5 cilvēki lielā auditorijā, un, man liekas, neviens neuztver viņa runu. kad es skatos apkārt, citi parasti skatās pulkstenī vai pārbauda feisbuku. man arī liekas, ka to nemaz nav paredzēts saprast, tik ļoti viņš ir attālināts no cilvēciskas uztveres spējām un auditorijas, un kaut kādā mērā tas pat ir mazliet interesanti.
tā nu es tur sēžu. vai nu mēģinu sekot viņa runai vai iztēlojos to kā performanci; kad vajag, mazliet pasmaidu par viņa jokiem, uzdodu jautājumu un skatos uz viņa gludi noskūto galvu.
pārtraukumā viņš stāsta, ka viņam īpaši nepadodas socializēties ar dzīviem cilvēkiem, tomēr vientulība esot kaitīga veselībai
eksāmenam droši vien mācīšos jūtubā un izlasīšu grāmatu, bet kopumā jau kādu laiku neierasts formāts
tā nu es tur sēžu. vai nu mēģinu sekot viņa runai vai iztēlojos to kā performanci; kad vajag, mazliet pasmaidu par viņa jokiem, uzdodu jautājumu un skatos uz viņa gludi noskūto galvu.
pārtraukumā viņš stāsta, ka viņam īpaši nepadodas socializēties ar dzīviem cilvēkiem, tomēr vientulība esot kaitīga veselībai
eksāmenam droši vien mācīšos jūtubā un izlasīšu grāmatu, bet kopumā jau kādu laiku neierasts formāts