|
|
|
Jūlijs 21., 2011
14:15 - pielijusi otrdiena un nenotikusi mikrotraģēdija
//
menti ir kautkas starp dēli un humonoīdu. dzīvo viņi lielākos un mazākos pūžņos, gluži kā skudras. un kā skudras - katrs atsevišķi viņi nezin NEKO. viņiem nepieciešama konstanta sazināšanās savā starpā un rīcības saskaņošanas. tā viņi dienām un naktīm nepagurstoši siro pa pūznim pieguļošo teritoriju pēlējot pēc iespējami prāvāka medījuma ko pārstiept mājās.
//
šonedēļ, otrdien, vienpdsmitos no rīta man bija sarunāta tikšanās ar ceļu policijas darbinieci, lai pārbaudītu manis sniegto liecību par satiksmes negadījumu notikuma vietā.
pats no rīta pamodos mazliet pirms deviņiem. tā kā jau iepriekšējā vakarā jutu satraukumu par gaidāmo tikšanos, pamostoties no caurā un, es pat teiktu, murgainā miega pirmās apzinātās sajūtas bija satraukums un nedrošība. apsēdos uz ķebļa blakus gāzes plītij, uzliku vārīties 300ml ūdeni kafijai un tinu savu Pirmo cigareti, no kuras faktiski arī ir atkarīga visa mana atlikusī diena.
par piemēru - ja man no rīta ir jāpīpē benčiki - labāk izvairīties mani satikt pa dienu, jo tādās dienās mani nemaz nevar nokaitināt vai izvest no pacietības, jo esmu uzvilkts kā sarūsējusī atspere vectēva sienas pukstenī ar dzeguzi un pacietības man vsp nav.
tātad tinu savu pirmo cigareti un piebēru drābiņu (krietnu pusi) un apsolījos sev - vispār neuztraukties un nenervozēt sakarā ar zināmo valsts institūciju un tās ierēdņiem.
vēlāk uz lieveņa dzēru kafiju un pīpēju, vēroju kā lietainā pelēcība visaptveroša un bieza, kā tāda vate slāpē trokšņus un bremzē pilsētu un pilsētniekus. smagas ūdens lāses karājas vīteņa plato lapu smailajos galos.
caur cigareti ievilku pelēko rītu sevī. ar katru dūmu manas domas ar vien izplūst un zaudē savas asās un robustās robežas un pavisam viegli plūst un pārtop no vienas domas par pavisam citu.. tā varētu sēdēt kaut stundām un vērot kā zāle atdzērusies vasarīgo lietu briest un zaļo, bet man svarīgas lietas vēl jādara. jāiesaistās demokrātiskās valsts tiesu sistēmā, lai uz savas ādas izbaudītu aklās temīdas vergu brīvo interpretāciju par taisnību un kārtību.
otrdienas rītos man jāēd baltmaize ar ievārījumu un jāuzdzer piens. kamēr ar to tiku galā bija jau jādodas ceļā. lai arī lietus vēl nebija rimies, ar sabiedrisko transportu braukt negribēju. vispār zināmas fakts, ka pēc tikšanās uz ielas man būs jādodas uz gaujas ielu tikt galā ar rakstu darbiem, kas saistāmi ar manas liecības apstiprināšanu un te rodas iespēja, ka mani piespiež braukt ar mentu transportu, un to es negribu. kurš normāls cilvēks aiz brīva prāta sēdies tajā bleķa zārkā kopā mentu? tas ir tā pat kā ar pliku pakaļu sēsties sarkano skudru pūznī.. nu i nah, pietiek kam man jau jāierodas viņu bāzes mītnē..
ar ričuku braukt likās viss drošākais variants. nezinu kas mani trieca, bet kad biju nonācis līdz satiksmes negadījuma vietai, sapratu ka esmu ieradies krietnas piecpadsmit min par ātru. menti ātrāk par norunāto laiku toč nebūs, tā es nodomāju un aizripināju līdz tuvējam benzīntankam un iepirku kafiju. turpat uz Tā ielas stūra nometu ričuku zālē apsēdos uz rāmja un aizsmēķēju. tā es tur sēdēju viss tāds sapīpējies un apcerīgi skatījos uz daugavus pretējo krastu. ainava pavērās tik pelēka ka vecrīgas siluets saplūda ar debesīm un veidoja tādu kā vecu izbalējušu akvarēli, kam kompozīcijas augšdaļa vispār izdzisusi.. lēnu piebrauc trafaretēta mašīna ar diviem iekšā. vēroju nepakustoties. neizrādu vispār nekādu reakciju. ļauju noparkoties paskatos pulkstenī - ir nokavējusi 10min. ievelku pēdējo dūmu uzdzeru kafiju ar pienu un slaidi aizlidinu izsmēķi daugavas virzienā. vēl tikai mirkli kavējos pie peļķē iekritušā izsmēķa. pieceļos un eju pretī blondai, ap trīsdesmit gadu vecai viduvēja korpusa īpašniecei, kas savu prātu un dvēseli atdevusi valdībai un svinīgi solījusi kalpot. viņa izskatās steidzīga un nopietna. nekādas liekvārdības, jūtama tāda kā neiecietība. ātri nomēram manu variantu par satiksmes negadījumu un sarunājam satikties gaujas ielā. jautāts cik laika man vajag lai tiktu līdz norunātai vietai, tā aptuveni piemetu ka divdesmit min vajadzētu iekļauties. viņa neticīgi nopēta ričuku un tad mani, bet tad piemetina: "nū.. tad tu nesteidzies, mums te vēlviena adrese pa ceļam."
labi ka tā, jo pa pielīstošo rīgu skriet negribējāsvispār. izbraucu līkumu pa ganību dambi, tā man liekas lietum vispiemērotākā rīgas daļa. industriālā netīrība un emocionālais tukšums ir aizkustinošs lietus laikā. pēc stundas vizināšanās biju sasniedzis TO māju un izlēmu par kāsi zem mentu logiem - tas man tāds mazais, iekšējais prieciņš. tā arī nesteidzīgi, pret vārtu stabu atspiedies es pīpēju un klausījos garāmgājēju sarunās. interesanti, ka pietiek redzēt un dzirdēt intonāciju, lai būtu skaidrs par sarunu pēc būtības... vēl viens benčiks iegūlās peļķē un šoreiz, liekas, ka es dzirdēju tā kluso iečurkstēšanos, kad kvēlojošā oglīte saskaroties ar ūdeni dziest.
kā vēlāk pulkstenis pierādīs, pie kabineta durvīm biju divdesmit minūtes par ātru. apsēdos vienā no trīs krēsliem, kas paredzēti gaidīšanai. apsēdos un blenzu ar ēļļas krāsu krāsotajā sienā, tieši tajā vietā kur griestu balsinājums saskaras sienas krāsojumu. mani mulsināja klusums manā galvā. parasti trokšņainās un uzmācīgās ikdienas problēmas bij rimušās un zaudējušas aktualitāti. likās ka varu dzirdēt steidzīgo darboņu soļu atbalsis savā galvā.
mani bija aizrāvis nekas. īsti neievēroju ka mani jau diezgan tieši uzrunā un sauc vārdā blondā mentu sieviete. tagad jau daudz draudzīgāka nekā rādijās pirms pusotras stundas uz ielas. pieslēdzos kopīgajai realitātei un ar smaidu sejā sekoju viņas uzaicinājumam doties iekšā kabinetā.
telpā gais viegli sasmacis mitrajām virsdrēbēm izgarojot salijušo pilsētu. pa mazliet pavērto logu svaigais gais neieplūst. blondā sieviete bez ceremonijām ķeras klāt
rakstu darbiem un uzsāk draudzīgu tērzēšanu. no sākumu izvairīgi stāstu par to ar ko nodarbojos, par to kā pārvietojos pa europu ar stopiem, vilcieniem, autobusiem un lidmašīnām. viņai izdodas notēlot patiesu interesi un uzdot uzvedinošus jautājumu. es vēroju kā viņa ar lineālu un pildspalvu zīmē ielas plānu salīdzina un pieraksta ciparus, šad tad pie šķietami interesantākas stāsta daļas viņa paceļ acis no sava darba un smaidot skatās man acīs. un tad itkā mazliet sakautrējas un atvainojas un saka ka viņai jāturpina zīmēt un rakstīt. tādos brīžos viņā itkā uzplaiksnīja tādas īpašības, kas viņas personu padarīja šķietami cilvēcisku. tāds kā nekaitīgs naivums un piedzīvojumu kāre, ievēroju pat viegli nojaušamu nožēlu par pašas situāciju un apjausmu par dzelzsbetona mūriem, kas veido labirintu pēc pārtikas un mīļajiem.
tā vārds pa vārdam no politikas pie reliģijas un no reliģijas līdz maniem hobijiem un te nu es bezpiecām nolažoju. pastāstīju ka smilšu skulptūras esmu cēlis barselonā un viņa man prasa vai man gadījumā nav kāda bilde, viena bija - tā kas manā piezīmju pie iekšējā vāka pielipināta - to arī parādiju. un viņa prasa vai man nav kas vairāk no tā ar ko nodarbojos un es tā mierīgi:
"ir gan. man pa lielam viss žurnālā ir"
"žurnālā? kādā?"
"nē nu nejau drukātā. nu tass internetā, tas tip "blogs".."
un te es sagrupējos. es tač tiko bezpiecām atdevu mentiem svau žurnālu.. psc!
"emm.. ai tas sarežģīti, kamēr jūs tur kaut ko sameklēsiet.. es jums drīzāk nākošreiz varu šādas tādas bildes atnest. kas vēl - es gribēju, lai jūs man iedodat tā uzbraucējautiņa apdrošināšanas nr vai ko tur vajag pieteikt apdrošinātājam."
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/210937.html.
|
16:42
jau nedēļu cītīgi dzenu pēdas. visas savas friendlistes un epastu sarakstu esmu izskatījis. nav kas palīdz un ja ir tad tomēr par tālu.
klausos krievu repu un svīstu negaisu gaidot. rupjmaize ar ievārījumu nesniedz to gastranomo apmierinājumu ko gaidu. zvanīšu ka kādam un darīšu kaut ko. vēlāk. tagad vienkārši jābauda nekas.
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/211066.html.
|
|
|