|
|
|
Janvāris 15., 2007
13:29 - skrējiens
atjēdzos priekšinieka kabinetā, varēja manīt ka viņš ir nokaitināts, tas nepārprotami bija lasāms viņa skatienā un apsārtušajos vaigos. viņš neatlaidīgi skatījās uz mani. zibenīgi sāku domāt un skaitļot savu lomu patreizējos apstākļos - nekā, pilnīgs tukšums, nevaru neko atcerēties ir tikai šī pelēkā telpa ar noputējušām vecu avīžu kaudzēm. biju saprindzis meklējot norādes, kaut mazākos pavedienus kas man varētu ļaut saprast kas notiek. telpā notiekošais attālinājās no manis - es to vēroju kā no malas. pēkšņi mani pārņēma panika, rokas nosvīda un sāka trīcēt, es centos savākties, bet kļuva vēl sliktāk. acīs sajutu karstumu nu jau trīcēja viss augums. trīsas draudēja pārtapt nekontrolējamos drebuļos. bailes klusu bija ielavījušās manī. es piecēlos un steidzos pie durvīm, priekšinieks vēljoprjām nekā nebija teicis. es atvēru durvis, tās vērās smagi un lēnu, bet klussu. Līdzko tās bija pietiekami atvērušās lai es pa tām izsprauktos, tā metos gaitenī, pa trepēm lejā un ārā, pagalmā. svaigais gaiss lika man uz brīdi apstāties. ārā nekā neparasta. instinkts lika skriet un skrēju, pāri lietū izmirkušām zāleinam, caur pagalmu... uz mājām! tur būs droši! 2km līdz mājām tik ātri noskrējis vēl nebuju. uzskrēju ceturtajā stāvā. sirds dauzījās tā ka likās pa muti izleks. iegāju dzīvoklī un aizaslēdzu durvis. paniku manī ir nomainījis vioegls nemiers. kafija un kāda cigarete varētu nomierināt.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
