> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Janvāris 15., 2007

10:32 - BU! visu dienu nomētājos pa mājām, laiks zin tāds ka labs saimnieks suni nedzen ārā, es biju brīvs no pienākumiem, man it nekas nebija jādara un es arī nedarīju, iespējas man bija gana, bet es nedarīju. tad pazuda elektrība. apklusa visa sešstāvu māja. tikai lietuslāses nepieklājīgi skaļi sitās logā, es iededzināju sveci, piepīpēju. skatījos logā un klausijos, kautkur ieraudājās bērns, klaudzēja durvis, pieļauju ka kaimiņi gāja skatīties vai korķi nav izsisti - nebija. drīz atsākās parastā rosība, soļi, sarunas, podā nolaists ūdens, kaimiņu sīcis ticis pie dakšiņas par savu eksistenci paziņo to neatlaidīgi sitot pret radiatoriem. kliedzinieni un čuksti. man gribējās kādam piezvanīt. ko gan es būtu teicis? čau - kā iet? zini man mājās elektrība pazuda... pēkšņi kad man bija irobežota rīcības brīvība man noteikti savajadzējās k-ko lietderīgu sadarīt. sameklēju drātiņas, plastalīnu, standzīņas, fotoaparātu. es iegrumu rotaļā uz pāris stundām. sveces gaismā lipināt lellītes un pēč tam tās fotorāfēt... ai kas tās bija par sajūtām. kā bērnībā kad nodarbojos ar neatļautām nodarbēm, atceros reiz bērnībā kaimiņu sīcim nospēru trīsritenīti un pamestā kūtiņā, blāvā gaismiņā vairākas stundas biju iegrimis savā pasaulē, es nedomāju par to kas ir bijis, vai kas mani sagaida. es vienkārši atdevos mirkļa burvībai. dzirdēju ka ieejot transā kermenis izplūst, nav vairs roku un kāju, viss pārvēršas tādā kā miglas bumbā... ļoti līdzīgas piedzīvoju toreiz tajā kutiņā un vakar vakarā. visa pasaule bija sarāvusies līdz lodei ar diametru 1m. rokas un kājas kā tādas es nejutu, tās darbojās gandrīz neatkarīgi no manis. tad nevajag neko, tad nekam neesu vajadzīgs.

(nu kas i` ko?)