| |
[21. Mar 2012|00:04] |
Es nekad neesmu ticējusi laimei.
Es nekad neesmu ticējusi sev. |
|
|
| |
[17. Mar 2012|23:40] |
Nāc mājās, lai varam viens otru izmantot.
Ar pusnakts pāreju uz vasaras riepām, kafiju alus vietā, apelsīnu groziem, vjetnamiešu prezervatīviem un četrdesmit izpīpētām cigaretēm.
Mēs taču jau zinām, kas būs brokastīs. |
|
|
| |
[8. Mar 2012|07:42] |
Asaras sasalst vēl acīs.
Klau, ja es nezinu noteikumus, nevaru tos ievērot.
Runā ar mani, demiiit, runā. Ne tikai par fonendoskopiem vai kolimatoriem, runā par sevi, par mums, par to, ko iesākt, kad starp mums ir pārāk daudz sliežu ceļu un svešinieku skatienu, par to, kā tas izskatās un smaržo no tavas puses.
Man esot bail no skumjām. Pie velna, kuram tad nav. |
|
|
| |
[28. Feb 2012|00:57] |
Es pirmdienas rītā nododu asinis, lai varētu nopirkt cigaretes.
Smaidu, lai tu nezinātu, cik ļoti man sāp prāts.
Slēpju apjukumu aiz 'es zinu, ko daru' maskas, iepazīstinu savus mīļākos, vēroju no malas un smīnot šausminos par savu bezrūpību.
Man nav sirds. |
|
|
| |
[27. Feb 2012|01:15] |
|
Bet tu klusē, es nespēju to izturēt. |
|
|
| |
[22. Feb 2012|21:47] |
Spītīgi turpināt plosīt sev iekšas, ļaut sev mocīties līdz galam un vēl tālāk, neatkāpties, bet pašdestruktīvi līst uz priekšu un ļaut sev degt.
Varbūt es mazliet ceru, ka, ja pēc tam nāks miers, tas būs īstāks.
Un es negribu mājās, negribu palikt ar sevi un grimt dziļāk, meklēju visus veidus, kā attālināt to brīdi, palieku Onkoloģijas centrā ilgāk, nekā būtu nepieciešams, pa ceļam piestāju pie visiem spoguļiem, tīšām nokavēju vilcienu, ielaužos pie foršākā kursabiedra, uzēdu pusdienas un ieritinos viņam blakus gultā nosnausties.
Slidinos mājup atmuguriski.
Es sāku biedēt pat pati sevi, bipolaritāte kļūst arvien kontrastaināka, augšā, lejā, cauri jumtam, akmeņogļu raktuvēs, zūd kontrole pār visu, esmu salūzis kompass uz elektromagnēta spoles.
Nezinu, vai kāds vēl spētu mani glābt. Un vai tam vispār būtu kāda nozīme.
Kā tāds tizls kaskadieris es skrienu, degu un smejos, zinot, ka kuru katru brīdi iežaušos bezdibenī. |
|
|
| |
[20. Feb 2012|20:21] |
Varbūt kādu dienu tu attapsies, ka tev manis pietrūkst.
Tad es varēšu pasmaidīt un ielaist lodi savā os temporalis. |
|
|
| |
[16. Feb 2012|22:00] |
Tu esi brīnišķīgākais kretīns, ko pazīstu.
Draņķīgākais draugs, lieliskākais ienaidnieks un nejūtīgākais mīlnieks.
Tu mani spēj nogalināt un atgriezt dzīvē, likt justies īpašai un neredzamai.
Es plēšu sevi.
Ar tevi ir grūti, bet bez tevis - vēl grūtāk. |
|
|
| |
[16. Feb 2012|02:02] |
Esmu nogurusi izlikties stipra. Man salst šajā maskā. Turi mani aizdomās, apšaubi, sāpini un izsmej, kaitini, indē un žņaudz, man ir gandrīz vienalga.
Esmu nogurusi cīnīties un meklēt iemeslus.
Izvilkt līdz rītam, lai turpinātu gribēt nomirt. |
|
|