|
22. Feb 2012|21:47 |
Spītīgi turpināt plosīt sev iekšas, ļaut sev mocīties līdz galam un vēl tālāk, neatkāpties, bet pašdestruktīvi līst uz priekšu un ļaut sev degt.
Varbūt es mazliet ceru, ka, ja pēc tam nāks miers, tas būs īstāks.
Un es negribu mājās, negribu palikt ar sevi un grimt dziļāk, meklēju visus veidus, kā attālināt to brīdi, palieku Onkoloģijas centrā ilgāk, nekā būtu nepieciešams, pa ceļam piestāju pie visiem spoguļiem, tīšām nokavēju vilcienu, ielaužos pie foršākā kursabiedra, uzēdu pusdienas un ieritinos viņam blakus gultā nosnausties.
Slidinos mājup atmuguriski.
Es sāku biedēt pat pati sevi, bipolaritāte kļūst arvien kontrastaināka, augšā, lejā, cauri jumtam, akmeņogļu raktuvēs, zūd kontrole pār visu, esmu salūzis kompass uz elektromagnēta spoles.
Nezinu, vai kāds vēl spētu mani glābt. Un vai tam vispār būtu kāda nozīme.
Kā tāds tizls kaskadieris es skrienu, degu un smejos, zinot, ka kuru katru brīdi iežaušos bezdibenī. |
|