| |
[12. Feb 2012|22:04] |
Dzert, drāzties un boksēties, tā mums vajadzētu uzvesties biežāk. Nosaitētas plaukstu locītavas, septiņu dienu rugāji, titāna golfa nūjas, uzbudinoši HTML kodi, manas kājas tev aiz galvas un manas fotogrāfijas tavos cietajos diskos, tik daudz kā, kas nelaiž vaļā.
Tā nav nekāda sūda mīlestība, bet izmisīgas dzīres par godu vientulībai. Varbūt mums sāp, bet kopā to pārciest ir vieglāk. Salauzt gultu, nokavēt vilcienu, šķērsot pilsētu ar aizvērtām acīm.
Satikties, lai šķirtos, atzīties, lai aizmirstu. |
|
|
| |
[2. Feb 2012|02:07] |
Tu izskaties pēc skumja hokejista un smaržo pēc lodāmura, es varētu ļoti pierast pie visa šī.
Pēc līguma nosacījumiem, es drīkstu tev pieskarties tikai gultā.
Gribētos, kaut man ar to pietiktu. Bet mēs taču zinām, ka es neizturēšu, uzmeklēšu savus bekapus un plosīšos sen mirušu sajūtu izgāztuvēs.
Kamēr tu domā, es kļūstu par emociju marodieri. |
|
|
| |
[30. Jan 2012|02:12] |
Tu esi zvērs. Tu esi trusītis.
Pazūd laiks, izkalst mute, es nespēju nomierināties. Tev blakus nav iespējams aizmigt, dejo mūsu ķermeņi bez sāta un smejas aizsmakušās balsis, neviens nav gatavs padoties.
Nekāpt ārā no gultas, līdz slāpes piespiež. Nedomāt par citiem. Jo viss taču ir smieklīgi. |
|
|
| |
[17. Jan 2012|08:35] |
Un tie rīti ļauj novērtēt šos, kad reizē atveram acis un uzsmaidām viens otram.
Gaisma, kafija, cigarete, aukstākais rīts gadsimtā, bet mums nesalst.
Tīri vai žēl, ka neticu mīlestībai. |
|
|
| |
[16. Jan 2012|09:06] |
Es pamostos no tā, ka tevis nav blakus.
Mirklis panikas un baiļu, un tad es atceros, ka tā tam reizēm jābūt, jāatvelk elpa, jāizdomā sev citi draugi, jāizstiepjas gultā pa diagonāli.
Varbūt tu vēl nezini, ka tev te ir jābūt.
Varbūt mums jāsatiekas citur. |
|
|
| |
[27. Dec 2011|22:47] |
Nagi aug bez skaņas.
Vientulība plešas līdz apvārsnim un vagons kratās kā epileptiķis, katrs nākamais rīts pienāk arvien ātrāk, drīz naktis vairs neeksistēs, tikai izplūdušas šķiltavu liesmiņas pārāk ilgā ekspozīcijā.
Drīz mans miegs būs tikai halucinācija starp pusdienu pārtraukumiem. |
|
|
| |
[17. Dec 2011|19:55] |
Tu ēd šokolādes cepumus uz piemīzta balkona. Tu tagad mācies nebūt perfekts, bet slēpšanās reflekss ir labi atstrādāts, ir jau gandrīz nakts, tu esi aiz stūra, līdz vilcienam vēl labs brīdis, te nevienam nevajadzētu nākt, pagaidām tu esi drošībā.
Nez, kad tas vienreiz pāries.
Viss tas seklums, tukšums un kauns. |
|
|
| |
[26. Nov 2011|22:22] |
Pamosties pie tevis.
Nesteigties, tikai atvērt acis un skatīties, kā aiz loga šūpojas priedes uz šķebīgi zilu debesu fona.
Klausīties, kā tu vāri kafiju un brīžiem dungo kaut ko.
Pasmaidīt, pārdomāt visu savu dzīvi vēl pāris reizes. Censties atcerēties šo smaržu, gaismu, atlupušos tapešu stūrīšus, palaga faktūru, atvērtās durvis, pāris stundu handikapu, kurā tu izsmēķē visu, kas atlicis pēc vakardienas.
Un, kad esmu sevi piepildījusi ar visām šīm detaļām, varu aizmest segu, apģērbties un novelties pa kāpnēm pie tevis.
Kafija, cigarete, kaķa pēdas uz apsarmojuša motora pārsega.
Nesteigties. |
|
|
| |
[21. Okt 2011|02:24] |
Tu mani nepamet, man tikai reizēm tā šķiet. Dedzinu sevi uz sliedēm, nespējot izšķirties, uz kuru pusi doties. Bez pierādījumiem un iemesliem mans prāts redz vairs tikai sazvērestības, aukstumu un naidu.
Bet tad tu nāc.
Man kauns par savām šaubām.
Tu nāc. |
|
|