| |
[30. Apr 2012|09:40] |
Es negribu būt labs cilvēks.
Tas ir nejēdzīgi sāpīgi. |
|
|
| |
[24. Apr 2012|09:58] |
Pasaule ir auksta un neciešama brīžiem.
Gribas iekosties tavā atslēgas kaulā un censties nedomāt par to, kurš no mums ir lielāks kretīns. Šī sega sver vairāk nekā es, šīs acis nekad neskatās uz mani, šīs rotaļas ir bez atrisinājuma. Man nepietiek. Tu mani drāz un drāz, bet man tevis nepietiek.
Es turpinu slāpt. Man lauž, kad tevis nav blakus. Man lauž, kad nejauši ļauju sev aizsapņoties par lietām, kuras nav iespējamas. |
|
|
| |
[21. Apr 2012|23:54] |
Var jau gadīties, ka kā seksa blakusprodukts rodas draudzība. Var arī negadīties.
Grūti savilkt kopā ķermeņa un prāta vēlmes, to kopīgi veidotie modeļi nešķiet pārāk dzīvotspējīgi, tie sapņu prinču šabloni diezgan ātri pašķīst realitātes inducētos spontānajos abortos, tie jūk pa vīlēm, tik neloģiskas himēras nav pelnījušas eksistēt.
Samierināties, būvēt sev poliandras attiecības, cenšoties sagrābstīt visu, kas nepieciešams, slēpties, koordinēt šīs dejas ar ledainu loģiku,
nu bļā,
no manis nesanāk laimīgs dzīvnieks. |
|
|
| |
[18. Apr 2012|11:44] |
- Vecīt, man tevis pietrūks.
- Shut up, tagad liecies uz ceļiem. |
|
|
| |
[10. Apr 2012|13:26] |
Mēs reizēm esam tik slikti un priecīgi dzīvnieki.
Tu proti izmantot visas manas vājības un man tas sasodīti patīk.
Pofig, vai ne, tu vienmēr būsi man mazliet parādā. |
|
|
| |
[5. Apr 2012|00:27] |
Ja es varētu dzīvot vēlreiz, beigas pienāktu daudz ātrāk.
Es apstātos, pirms viss ir sācies.
Ielaistu tev lodi sejā, pirms paliek žēl. |
|
|
| |
[27. Mar 2012|23:49] |
Es domāju, tātad man sāp.
Man sāp, tātad viss ir kārtībā.
Pasaule pulsē kā parasti, četros megahercos, es neatceros vairs, kā raudāt un jūtu, ka asaras ieplūst asinsritē, tagad man jātiek no tām vaļā. Rāmi, klusītēm, siltumā.
Tev nebūs tiesību uzdot jautājumus. |
|
|
| |
[23. Mar 2012|01:47] |
Nē, izrādās - man nav paranoja, man ir taisnība.
Tikai grūti saprast, kur te īsti ir vieta man. |
|
|
| |
[21. Mar 2012|07:51] |
Rīts pēc rīta.
Aplis, aplis, pārlec cipari odometrā, izdeg spuldzes, izžūst šņabis aizvērtā pudelē. Nav bail, ka sāpēs, bet - ka nepāries.
Tagad izlaist miegu, paņemt papildus maiņu, izlikties, ka pietiek spēka. Vērot metastāzes bezkaislīgi, aprēķināt mērķapjomus un summārās dozas, ļaut acīm maldīties grafikos un simulāciju līknēs. Bēgt no dzīves, slēpties aiz tām svina sienām un atgriezties tikai pēc saulrieta. Iekārtot ligzdu skābekļa noliktavā, kamēr pasaule nepagurdama piš sevi.
Es neesmu tā, kurai tas būtu jāzina. |
|
|