| |
[8. Jun 2012|21:55] |
Varbūt
domās klaiņot gar diennakts aptiekām un taksistu ceturtdienu nakts sabatiem,
laizīt sāli no mūsu abu pirkstiem,
spītīgi neskatīties debesīs,
aizmirst savu adresi, peronu, uz kura kāpt un pieklājības frāzes vietējā valodā,
izdzirdēt savu elpu tik neierasti skaidru un izšķiramu,
ļaut vējam dzīt cigaretes pelnus acīs,
mēģināt vēlreiz,
varbūt. |
|
|
| |
[30. Maijs 2012|17:37] |
Čuč mušu bērniņi uz maniem pleciem, čaukst krūmi otrajā plānā, lauž manas tībijas un fibulas hromēti rodsteru purni, vēl piecpadsmit perseku līdz vietai, ko dēvēju par mājām.
Es nepērku papīru, es pati esmu papīrs, vienmēr mikrometru par īsu.
Arī tas droši vien ir noziegums. |
|
|
| |
[28. Maijs 2012|20:16] |
Es vairs neskrienu tos divdesmit kilometrus tukšās darbadienās, jo man tagad nav jābēg no tevis.
Manas pēdas gandrīz sadzijušas, mans prāts ir gandrīz vienaldzīgs, tikai mazliet alkoholiskas anestēzijas, lai aizmigtu, lai nejustu ne sūda vai vismaz neatcerētos. |
|
|
| |
[26. Maijs 2012|22:14] |
Savilktas manas plaukstas sāpošās dūrēs, izdzerts viss pasaules alus, aprāvušās sarunas pusvārdos, pāri palicis niknums, bailes, aizvainojums un mazliet mazohistiskas baudas.
Es sāku slīkt savu šķībo papīra kuģīšu kaudzē.
Viens par katru noklusēto vārdu.
Mēs taču redzam - pārāk daudz. |
|
|
| |
[21. Maijs 2012|21:27] |
Viss esot vienkārši.
Cīnīties, bēgt, baroties, kopoties.
Vairāk.
Šajā kaujā es droši vien zaudēšu. |
|
|
| |
[10. Maijs 2012|23:12] |
Starpā tikai sūda 280 kilometri un nedēļu ilga mūžība.
Tagad tavā vietā mans gultas biedrs ir elektroniskā cigarete vārdā Plan B.
Es nezinu, vai tev šobrīd salst, pie velna, es pat nezinu, kā pati jūtos.
Mēs piedzeramies katrs savā robežas pusē un mani pacienti, atšķirībā no taviem, ļoti baidās no nāves.
Vecīt. Cheers. |
|
|
| |
[7. Maijs 2012|23:50] |
|
Es esmu svētdiena, es es esmu prieks un slikti ieradumi, noslēpums, reibums un pirkstu nospiedumi. |
|
|
| |
[4. Maijs 2012|23:33] |
Man kļūst nelabi no jums, man vajag pauzi no sabiedrības, lai nesajuktu prātā. Zini, tik bieži gribas pacelt savas vēsās rokas un kraut. Ievilkt elpu dziļi un uzkliegt, jo varbūt tikai tā jūs spējat saprast. Kliegšana ir jūsu valoda, ar kuru mani maņu orgāni īsti netiek galā.
Man pietrūkst kaut kā, ko es baidos definēt. Nav bijis laika saprast un noskumt, dzīve rausta mani sadistiskos ātrumos un virzienos, vienīgais, kas mani vēl spēj uzmundrināt, ir lietus ritms pa viesnīcas palodzēm. Es ieskatos visos spoguļos, ko sastopu pa ceļam, tajos ir redzams vecs bērns ar nogurušām acīm, draiskām matu cirtām, kurās nodevīgi stīgo pāragri sirmot sākuši mati, biksēm, kuras pārāk centīgi ievēro gravitācijas likumus, rētainiem pirkstiem, kuros satverti kongresa bukleti kā vienīgais, uz ko dzīvē vairs var paļauties.
Tik daudz vienlaicīgu šāvienu, tik daudz pienākumu un uzdevumu, ka man vienkārši vairs nav spēka kaut ko pa īstam just.
Kaut kad jau aties. Atvilksies brīdis, kurā būs skaidrs, ka šitais jau ir kļuvis pārāk nežēlīgi. Un es nezinu, ko tālāk. |
|
|
| |
[2. Maijs 2012|01:02] |
Zini, reizēm ir labi izvairīties no sava prāta pišanas, tērējot enerģiju nakts maiņās un glābēja sindroma aktivizēšanā.
Laist tramadolu vēnā kādam, kura apziņa ir zudusi, jūtot viņa pirkstus ap savu roku taustoties kā meklējot glābiņu, dūdojot rāmi, mierinot gan viņu, gan sevi, tad atcerēties, ka gaida vēl piecdesmit citi, skriet cauri visai nodaļai ar pistoles formas termometru un šaut visiem deniņos, smaidīt, pārbaudīt sesto palātu, kad vien iespējams, šifrēt nozīmējumu lapas, uzpildīt heparīna šļirces vai visai civilizācijai, neļaut rokām pārāk trīcēt, spēlējoties ar subklāvijas katetriem un infuzoriem, turpināt smaidīt, sapņot par cigareti, jaukt kokteiļus sistēmu pudelēs, reibt mazliet no etanola smaržas un dienasgaismas spuldzēm, neapstāties un aizmirst par sevi kā personību.
Lai nav laika sev. Lai nav laika muļķībām. |
|
|