| |
[20. Jun 2012|02:39] |
Pēc pusgada ar draisko F30.0 esmu atgriezusies ierastajā F33.11, laikam tāds nu ir mans dabiskais stāvoklis. Kaut gan cenšos slēpties aiz trokšņa, ko viņi dēvē par smiekliem, saviebt seju grimasē, ko te uzskata par smaidu, man īsti nesanāk.
Sveiks, vecais, labais ceļš uz elli. |
|
|
| |
[20. Jun 2012|01:39] |
|
Psihoterapeite apgalvo, ka intelekts ir mans lielākais ienaidnieks. Good for me - tas praktiski nozīmē, ka man nav ienaidnieku. |
|
|
| |
[18. Jun 2012|08:54] |
Tiklīdz nogrūžu savas skumjas zem spilveniem, atnāk krampji, savērpj manas kājas groteskos leņķos, caurdur ķermeni atskabargainām sāpju stieplēm, pārvērš mani īdošā akmenī un nepāriet, līdz uzlēkusi saule. Saskrāpēta siena gultas galā un pārplīsuši kapilāri acu baltumos.
Man bail aizmigt vienai un vēlreiz pamosties.
Man bail sastapt spoguli, kurš rādīs patiesību. |
|
|
| |
[17. Jun 2012|01:07] |
Mēs juksim prātā pavisam klusiņām.
Pagaidīsim, līdz pāriet šis kofeīna pārdozēšanas izraisītais tremors un tad bez lieka dramatisma sašķaidīsim katra pretīmnācēja seju.
Bunkurā atstāsim tikai zīmīti, ka viss ir kārtībā.
Viss ir kārtībā. |
|
|
| |
[13. Jun 2012|19:31] |
Esmu robots, kas būvēts uz ogļūdeņražu bāzes.
Esmu civilizācijas pusfabrikāts un nepastāvīgi sentimentāls analogais serveris.
Man esot vēsas krūtis, vecīt, tas tikai tāpēc, ka aiz tām ir apsarmojusi bleķa sirds. |
|
|
| |
[12. Jun 2012|22:46] |
Kamēr mēs neskatījāmies, pasaule ir piedzimusi pilna dzeltenacainiem bērniem, kurus neuztrauc gravitācija, lietus vai hiēnu smiekli.
Kamēr mēs gulējām, cementa grīdās izdilušas sliedes no gaismas stariem.
Kamēr es klusēju, mums nav iemesla baidīties. |
|
|
| |
[12. Jun 2012|00:52] |
Vemt asinis, izvemt dusmas, bailes, vientulību, kaunu un neiederību. Pieplakt alus kausam uzreiz pēc tam, censties aizskalot sevi, to stulbumu, to pārcentīgo pašanalīzi, mēģināt piecelties, tad pārdomāt, palikt pusceļā neērtā leņķī un sastingt.
Gribēt tevi, aizliegt sev par to domāt, kaisīt baziliku uz sliekšņiem, lauzt klaviatūras pār ceļiem, pārkost sev mēli, apstāties.
Izdzēst visu to do listi un censties pasmaidīt. |
|
|
| |
[11. Jun 2012|02:48] |
Jo tuvāk dedlains, jo spēcīgāka prokrastinācija.
Uzvārīt kafiju un turpināt meditēt zem sešdesmitvatīgas spuldzes. |
|
|
| |
[10. Jun 2012|15:32] |
Tajā brīdī, piestājot kādā klusā un zaļā ciematā ar populāciju 17, es saprotu, cik ļoti esmu pieradusi pie urbānās anonimitātes, industriālās vientulības, pie asfalta, liftiem, oglekļa dioksīda, ielu baltajiem trokšņiem un metāla durvīm.
Pilsētā paslēpties ir vieglāk. Pilsētā neviens mani neredz, neatceras un netraucē. |
|
|