|
21. Mar 2012|07:51 |
Rīts pēc rīta.
Aplis, aplis, pārlec cipari odometrā, izdeg spuldzes, izžūst šņabis aizvērtā pudelē. Nav bail, ka sāpēs, bet - ka nepāries.
Tagad izlaist miegu, paņemt papildus maiņu, izlikties, ka pietiek spēka. Vērot metastāzes bezkaislīgi, aprēķināt mērķapjomus un summārās dozas, ļaut acīm maldīties grafikos un simulāciju līknēs. Bēgt no dzīves, slēpties aiz tām svina sienām un atgriezties tikai pēc saulrieta. Iekārtot ligzdu skābekļa noliktavā, kamēr pasaule nepagurdama piš sevi.
Es neesmu tā, kurai tas būtu jāzina. |
|