Es sestdien saskrējos ar savu tā saucamo pirmo lielo mīlu vazājoties pa veikaliem. Viņš nebija viens, un es nebiju viena. Viņš šķita, ka nemaz nav mainījies, un es arī sajutos nemaz nemainījusies. Es aizbēgu, jo ko gan man viņam buutu bijis jāsaka, man sametās kauns, ka es vispār kādreiz viņu esmu mīlējusi.Kā visi ģēniji, viņš ir vienmēr bijis emocionāli samocīts un patiesībā tukšs, kā čalis no laukiem, viņš vienmēr ir bijis aizgrābts klusībā ar domu aprecēt kādu meiteni no laukiem un uztaisīt pāris bērnus. Mīlēt viņu būtībā nav bijis par ko.

Man sāk šķist, ka nevienu no viņiem mīlēt nav bijis par ko. Ka mani mīlēt nav bijis par ko. Ka neviens cilvēks vispār uz mani neattiecas. Ka neviena problēma nav mana problēma. Ka man vairs nekad nebūs prieks pacelt klausuli un man nekad vairs nebūs taureņu, ka nekas vairs nekad nebūs gana svarīgi.

Ka visa planētas sabiedriskā dzīve turās uz cilvēkiem, kas dīvainā kārtā iedomājas, ka tas, kas viņiem ir sakāms, kādu interesē, un uz vēl dīvainākiem cilvēkiem, kurus tas tiešām arī interesē, un paldies dievam, ka tā, jo, ja visi sāktu tam visam neticēt tāpat kā es, tas jau buutu kaut kāds sociālais suicīds. Bet man ir ko pīkstēt un oponēt un stūrī nīgri kritizēt, un saukt par stūlbu, kamēr viņi "vismaz kaut ko dara...", visi laimīgi. sistēma darbojas. Man tikai pietrūkst kāda Veidenbauma vai Malapartes. Ibo visi taču jau sen zina, ka TV in inde, ka varas pārstāvji slēpj informāciju, ka reklāmas ir klaji meli u.t.t., bet vai viņi zina, ka kaut kādiem "mums" tas viss arī reāli vienkārši sāp?

Jā, ir daudz vienkāršāk pateikt, ka es aizbēgu, jo, kad man bija 18 gadi, viņš man salauza sirdi. Vai kaut ko tādā garā.

A Che kalendārs man pie sienas ir tikai tāpēc, ka man bildītes patīk.