Ho=Taï

22.11.15 22:05
nodarbojos ar dumībām, lai nebūtu jātīra māja.

senos laikos, kad man vēl nebija auto, bieži sanāca braukt ar vilcienu. toreiz nebija arī viedtālruņu, un laiku vagonā vadīju vai nu lasot grāmatas, vai domājot visādas muļķības. vienreiz braucu ar dīzeli uz laukiem, skatījos uz konduktori un izdomāju stāstu par franču sievieti [sauksim viņu par Žaneti] kura pārcēlās dzīvot uz Latviju.
Žanete nebija ne īpaši izglītota, ne īpaši skaista vai gudra. viņu varētu raksturot ar vārdiem “trausla un vienkārša”, lai gan šie apzīmējumi ir diezgan pretrunīgi. Žanete dzīvoja kopā ar vecākiem mazpilsētā netālu no Parīzes, un šajā mazpilsētā strādāja latviešu viesstrādnieku brigāde, kas lēja betona pamatus lielai noliktavai.
ar Jāni Žanete iepazinās pastā, Jānis centās pasta darbiniecei pusangliski, pusvāciski paskaidrot, ka grib sūtīt naudu uz mājām, un viņam nav ne jausmas, kā to dara. Žanete prata nedaudz angliski, un pati pie sevis nobrīnījās, ka viegli pasmaida, uzzinot, ka nauda tiek sūtīta Jāņa vecākiem [nevis sievai vai šķirtenei].
Jānim svešās vides un Žanetei daudzo kompleksu dēļ abiem brīvdienās bija daudz brīva laika. un tagad viņi kopā mācījās angļu valodu, bet Jānis stāstīja par Raunas Staburagu un pazemes ezeru pie Straupes, kurā bērnībā bija iežāvies.
pēc mēneša noliktavas pamati bija gatavi, un latviešu betonētāji, kā arī Jānis un Žanete, kura īpaši ilgi radikālo soli neapdomāja, devās uz Latviju. pirmais pusgads Jāņa mājās Straupē bija diezgan interesants - pūdeles sagāšanās Līgo vakarā, melnā pirts, kur bija jāsēž uz avīzēm, kaimiņu bullītis Bonuss, kas ieskrēja puķu dobē un vectēvs Ansis, kurš nezkapēc vislaik slavināja nacistus.
bet tad skaistā dzīve beidzās, Jānis sāka pamatīgāk dzert un kļuva neciešams, bet Žanete, jau drusku mācēdama latviešu valodu, pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt “Pasažieru vilcienā” par konduktori.
vienā no pirmajām maiņām, dīzeļvilcienā Rīgā - Krustpils Žanetei jau bija viss apnicis. logi neveras ciet un skrēja caurvējš, lai gan pašā vilcienā bija karsts un oda pēc kaut kā tehniska. kāds vīrietis izdomāja nokārtoties tamburā, un nabaga Žanete skrēja caur visu vagonu, satraukumā saukdama “Ce sont pas des toilettes, ce sont pas des toilettes!!”.
vakarā viņa piezvanīja mātei un palūdza naudu lidmašīnas biļetei uz Parīzi. māte izklausījās priecīga, bet beigās indīgi piebilda “varbūt labāk nebrauc mājās, šobrīd te kaut kādi indonēzieši ceļ lielveikalu, un mēs ar tēvu diezvai sakasīsim naudu avio biļetei no Indonēzijas.”