22. Decembris 2010

• 22.12.10 12:32
• 1943. gadā Ļeņingrada bija bloķēta - vācu spēki bija aplenkuši pilsētu, neviens netika ne iekšā, ne ārā. attiecīgi pilsētā bija bads, un visiem, kuri gribēja kaut nedaudz paēst, nācās strādāt rūpnīcās, kur ražoja ieročus un munīciju. arī ģimenē, par kuru ir šis stāsts, strādāja visi. mājās palika vien deviņgadīgais dēls, kurš bija akls. katru rītu māte viņam atstāja maizes riku un pati gāja uz fabriku. tūlīt, kā māte dzīvokli pameta, no alas iznāca liela žurka un gāja ar puiku spēlēties. nē, nē, viņa nekoda puikam pierē caurumu, bet gan rotāļājās kā kaķītis. arī maizi žurka nezaga, bet puika ikdienu pats viņu pacienāja. īsti nav zināms, vai zēns saprata, kas ir viņa rotaļu biedrs, bet katrā ziņā mazajam ļeņingradietim patika pūkainais, uzticamais mājdzīvnieks. kādu dienu māte aizgāja uz darbu, bet tūlīt par viņa atnāca atpakaļ, jo dzīvoklī bija aizmirsusi atslēgas. žurka sēdēja puikas gultiņā un puika žurku glaudīja. māte tūlīt sāka kliegt un žurku nosita. puika raudāja, jo māte viņam atņēma vienīgo draugu. kā piebilda stāstnieks, mātes nežēlība atstāja zēnam traumu uz visu mūžu.
  
• 2 rakstarakstīt