|
Septembris 27., 2019
 | 23:20
Rīts, piektdiena. Pa ceļam uz skolu.
Es (dramatiskā tonī): Kāda tu man smaga nasta.
Stella: Bet man smaganās ir zobi.
|
Septembris 16., 2019
| 20:44
- Dž, tu zini, kas ir lapsa un ezis zinātnē? Nu, tas, kur lapsa zina daudzas lietas un ezis tikai vienu?
- Nē...?
(ievēroju, ka viņam mati saņemti astē ar māsas matu gumiju - ar spilgti rozā tilla pušķi)
- Dž, tikai nesaki, ka tu visu dienu tā staigāji!
- Nezinot, kas ir lapsa un ezis zinātnē?
|
Augusts 28., 2019
| 20:32
Mammu, tev kādreiz ir bijis tā, ka tu gribi zināt, kā tas jūtas, kad tu nomirsti, bet tu neesi tik pacietīga, lai gaidītu, kad būsi veca?
/All the time
|
Augusts 20., 2019
 | 00:55
Man ir brīnišķīgi bērni
I mean seriously mēs pavadījām visu dienu lidmašīnās un lidostās un neviens no viņiem nevienā brīdī neuztaisīja nekādu huiņu, I'm fucking amazed
(Rīt noteikti nāks ārā tas, kas pa ceļojuma laiku bija paturēts iekšiņā, tā ka man šis ir jāieraksta, lai rīt atcerētos, kh)
|
Augusts 1., 2019
 | 16:14
Šorīt ar meitenēm ejam uz tramvaju, pretī nāk divi saulesbrāļi, viens stumj bēšus bērnu ratiņus, kuros džinkst pudeļu krava, otrs gādīgi nāk blakus
Stella: "Es izlasīju, kas viņam uz krekla rakstīts! NASA! Kad es būšu liela, vai tu man arī nopirksi tādu krekliņu?"
|
Jūlijs 16., 2019
| 23:00
- Māte. Vai tu varēsi ieiet aptiekā un nopirkt man klizmu?
- ?
- Mums bija viena, bet es to lietoju uz balkona, tā nejauši nokrita. Uz apakšējā stāva balkona.
- ....
- Man negribējās iet kaimiņiem prasīt.
- .......
- Tur būs arī B.? Tad ļoti labi, viņš zinās, ar kādu uzgali ir vislabākā.
|
Jūlijs 11., 2019
| 16:07
- Mammu!!!! Lūdzu, atnāc un palīdzi Liai aiziet prom no šejienes!
|
Jūlijs 10., 2019
| 08:31
S.: Sasmērē man maizītes!
Es: Labi.
S.: Sasmērē man maizītes pret grīdu!
Es: ....
|
Maijs 10., 2019
| 11:54
The kids are all right
ievēlos bērna klasē, garāmejot izmetu kaut kādu joku, tipa "un ko jūs darītu, ja sāktos zombiju apokalipse", izrādās, katram no viņiem ir Plāns
|
Aprīlis 17., 2019
| 13:09
Stella, apropos of nothing: "Kapos nevajadzētu rakstīt RIP. Tur vajadzētu rakstīt DEAD."
|
Marts 15., 2019
| 22:21
- Mammu, tu vari man iedot mīlestības telefonu? ... Jo tu esi mīlestība, un tas ir tavs telefons, un mīlestība ir tam pieskārusies
|
Marts 9., 2019
| 11:53
- Sniegs!
- Jā, mammu, es taču tev vakar teicu, ka ir sniegs!... Nu, vai arī visur ir pilns ar putnu kakām!
|
Februāris 24., 2019
 | 09:56
"kad es pieaugšu es būšu jūtūberis un spēlēšu mainkraftu"
Man reāli patīk tas, ka mūsdienu bērniem ir visnotaļ ne-garlaicīgi dzīves plāni; kaut kur pa vidu bija pāris desmitgades, kad tie plāni bija drūmi un racionāli, un kam tas der.
|
Februāris 12., 2019
| 22:49
Es: Tu šodien uz skolu biji?
Dž: Es biju uz finiera rūpnīcu.
Es: ...? Urbi plāno galdiņu?
|
Janvāris 31., 2019
 | 20:01
Es: Nu kāpēc es esmu tik dumja?!
S.: Mammu, tu neesi dumja, tu esi ļoti gudra.
Es: Bet kāpēc tad es uzvedos kā dumja?
S.: Tāpēc, ka tu domā, ka esi dumja. Un tad tev nekas cits neatliek, kā tā uzvesties.
|
Janvāris 15., 2019
| 15:12
Vakar mazais bērns
- atnāk no b/d un paskaidro, ka "es uztaisīju ledu un tad slidoju un tad nokritu uz sejas". Par seju, protams, pažēloju, pēc tam klausījos viņas detalizēto stāstījumu par to, kā viņa ir izplānojusi un ar draudzenes palīdzību izveidojusi smilšukastē slidotavu. "Jo man vienmēr ir labākās idejas."
- vakarā ierauga manas tamborējamās šalles musturu, strauji ievelk elpu un saka: "Tas ir illuminati! Tur ir tā acs, un tas un tas, tas arī ir illuminati!" un pēc tam ilgi stāstīja par illuminati klātbūtni b/d ēdnīcā, "jo tur šķīvji paši sastājās trīsstūrī, un dakšas pašas sastājās trīsstūrī".
Ieteicu tomēr b/d visus neiesaistīt sarunās par iluminātiem, uz ko viņa nopietni atbildēja: "Jā, jo illuminati ir visur!"
|
Janvāris 8., 2019
 | 20:08
Depresijas līmenis "11-gadīgā meita paskatās uz taviem tekstiem, sāk ķiķināt un saka, mammu, tu izklausies pēc tīneidžera"
|
Janvāris 5., 2019
| 18:50
Jes, tas saldi rūgtais mirklis nu ir pienācis: kāds cilvēks, padzirdējis manu vārdu, priecīgi saka: "Ā, viņa ir māte tam Džonatanam?!"
|
Janvāris 2., 2019
 | 15:27
Garajā pārbraucienā radās vismaz viens stāsts
Lia, tātad, atceras to sapni, kurā viņa bija dabūjusi trīskrāsainu saldējumu - "es esmu tādā baltā istabā, un man ir trīskrāsains saldējums, un tad Džonatans pienāca un man viņu atņēma, un es biju tik bēdīga!"
Es, protams, šo sapni atceros - tas man tolaik tika atstāstīts vismaz desmit reizes, ar baisu traģēdijas atbalsi. Atgādinu, ka vēlāk nopirku viņai tādu saldējumu, bet nē, to viņa neatceras, bet sapni gan.
Un tad es saku: tās baltās sienas, tas ir tā kā filmās kad rāda pirmsnāves pasauli. Varbūt bija tā, ka tu tonakt gandrīz nomiri, un Džonatans tevi izglāba. Viņš, protams, būtu varējis teikt: "Nāc atpakaļ dzīvē, es tevi mīlu un tu man esi vajadzīga," bet nu Džonatans taču neko tādu neteiktu. Tā nu viņš izdarīja to, ko varēja izdarīt: paņēma tavu saldējumu, "ja nomirsi, tad nedabūsi". Un tā nu tev nekas cits neatlika kā atgriezties
|
Decembris 29., 2018
| 08:32
Aizgājām uz Grinču, Stella ne pa jokam apraudājās un vienā brīdī izmisusi iekliedzās "Tā taču ir filma bērniem!!! Kāpēc viņi tur liek tik bēdīgas lietas?!"
Bet tās lietas, ko mēs no bērniem sagaidām kā vienkāršas, gan no saviem bērniem, gan no filmu bērniem, pieaugušajiem tās ir tik grūti izdarāmas.
It kā grūti, jo nu, nav jau tur nekā tāda. Tā sajūta, ka cilvēki ir vientuļi kalni, starp kuriem novilkti trausli un nedroši tilti, tā ir tikai sajūta. Mums var būt arī citas metaforas.
|
|
|
|