|
Jūnijs 21., 2022
 | 11:23
Zato ieraudzīju konferencīti, kurai pieteikšanās termiņš bija vakar, uzrakstīju jaunu abstraktiņu, pieteicos. Tagad galvenais atcerēties, ko es tur sarakstīju, jo pieteikuma forma onlainā :D
Kas man kaiš
|
Jūnijs 19., 2022
 | 12:59
Kā arī kaut ko runājamies ar taksistu, taksists cita starpā saka, ka pēdējā laikā viņu neviens nav apskāvis, tad nu pēc brauciena beigām paziņoju, ka tagad es viņu apskaušu, par ko viņš bija ļoti pārsteigts un teica, ka pirmo reizi kāds klients kaut ko tādu izdomā, bet apskāvienu pieņēma :D
|
Jūnijs 18., 2022
| 16:52
Gatavoju uz smalko geju ballīti, kurā ierodas ar savu smalko pārtiku, mazsālītus lauku gurķīšus ar dillēm, un konstatēju, ka mans bioloģiskiais pulkstenis ir pamodies un izdomājis, ka man jākļūst par vecmāmiņu
|
Jūnijs 16., 2022
| 01:02
Ziniet to brīdi attiecībās - jebkādās attiecībās - kad jūs esat tipa sadirsušies, bet nav pat skaidrs īsti, par ko, bet ir skaidrs, ka ja mēģināsiet skaidroties, tad būs dirsā, un tā jūs īpaši nerunājat, un tad viens no jums pastiepj rociņu pretī, un tad ja otrs to pamana un ar pateicību pieņem tieši tajā mirklī, tad ir noticis kaut kas nereāli skaists, un ja ne, tad toč ir pavisam dirsā;
nu lūk, šķiet, ka tā var būt arī attiecībās ar pasauli,
un šodien (nu, vakar, bet jā) pasaule īstajā mirklī pastiepa rociņu man pretī un es to ar pateicību pieņēmu un pēkšņi pilnīga mīlestības, miera un izdošanās eksplozija
|
Jūnijs 13., 2022
| 10:15
Sapnī, tātad, nogalināju cilvēku (apzināti un zvērīgi, durot vēderā ar noasinātiem zīmuļiem, nu, ziniet tos dzeltenos, tipa H2), pēc tam bija kauns, vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēks ta zināms un, piezīmēsim, nogalināšanu arī izpelnījās par sev tipisku uzvedību, bet nu tā uzvedība ne dzīvē, ne sapnī nebija gluži slepkavības līmenis, ja
Vārdu sakot, šausmīgs kauns, gan par to, gan arī par to, ka sava statusa dēļ tiku cauri ar to, ka man tikai drusku pārmeta, bet tādā "nu kā tu tā varēji" un "kam tev tas bija vajadzīgs" līmenī
No rīta pamodos, vairākas reizes sev teicu, ka tas bija tikai sapnis un šoreiz esmu tikusi sveikā cauri, tā teikt, ar iespēju patīt atpakaļ un to kļūdu nepieļaut
Tā ir tāda dīvaina laimes sajūta, laimīgs par to, ka neesi nevienu nogalinājis, un ka neviens nesaka "bet iedomājies, kā es jutos, kad cilvēks nāca pie manis pēc palīdzības un es visa biju ar šī cilvēka asinīm"
|
Jūnijs 11., 2022
| 10:07
Bet seriously, kāpēc cilvēki vispār izsaka spriedumus par citiem cilvēkiem? No kurienes tā pārliecība, ka tu kādu pazīsti tik nenormāli labi, lai varētu ieņemt autoritātes pozīciju par viņa raksturu, motivāciju, vēlmēm vai pārliecībām? Lielākā daļa cilvēku paši sevi tik labi nepazīst, un viņi taču pavada ar sevi kopā dienu no dienas + tas patiešām ir kaut kas tāds, ko viņiem ir burtiski vitāli svarīgi zināt, bet nezina taču. Tev nav ne tādas pieredzes, ne tādas motivācijas, kas tieši padara tevi par ekspertu?
Nu tb man šķiet, ka absolūtais maksimums, ko mēs varam sasniegt cita cilvēka pazīšanā, ir spēt kaut cik uzticami prognozēt viņa rīcību tādās vai citādās situācijās, vai nolasīt emocijas, bet tas arī kindof viss.
(Es saprotu, ka ikdienā reizēm ir jauki pateikt par cilvēku kaut kādus ikdienas faktus, lai otrs ir gatavs, nu, tur "šis cilvēks var izklausīties dusmīgs, lai arī patiesībā nav" vai "varētu padomāt, ka viņa ir super trausliņa, bet patiesībā tur ir dzelzs pauti, ja", vai "ugh viņš ir neciešams", vai "lol to taču nevar uztvert nopietni", tā ir apmainīšanās ar praktisku informāciju un, lai arī reizēm nav ne mīļi ne precīzi, tur ir loģika,
bet ir kaut kas cits, nu, kur cilvēks uz tevi paskatās un pārliecinoši saka "tu esi x", lai arī varētu taču saprast, ka reāli sausais atlikums no šī paziņojuma ir tikai tas, ko viņš pasaka par sevi, ne.)
/ nav tā, ka es pati to nebūtu darījusi, bet tajās retajās reizēs, kad es to daru, mana motivācija parasti ir vairāk vai mazāk adekvāts pep talk (reizēm krauji "mazāk" adekvāts)
|
Jūnijs 10., 2022
 | 23:01
Šis ir diezgan nenormāli jocīgi, lai gan izrietoši, bet personiski wtf:
ka es jau kādus, uh, 3-4 gadus neesmu aktīvi iesaistījusies cibas sociāli politiskajās debatēs, lielākoties tāpēc, ka pati nejēdzu formulēt savu viedokli un vispār nedomāju, ka varu izteikt kaut kādu viedokli pirms Haravejas Cthulhuscene izlasīšanas (kas man stāv to-read listē visu šo laiku, ja ne vēl ilgāk),
un tad mans viedoklis, kad nu es to izsaku vai pat neizsaku, tikai izsaku kaut kādu debīlu joku, jo tbh šobrīd mani viedokļi ir tikai "es varu par šo pajokot" līmenī, un es ar to nelepojos,
tiek interpretēts vai nu caur pieņēmumiem par manu izglītību, ciktāl cilvēki to zina (kas jau trīs gadus nav tas, ko viņi zina)
vai caur pieņēmumiem par to, ka politisko uzskatu transfērs notiek caur skin-to-skin contact (varu diezgan pārliecinoši teikt, ka nenotiek)
nu, nav tā, ka es būtu pateikusi jebko, kas ļautu pārliecinoši secināt par maniem uzskatiem, kuri ir pārāk ļurcīgi un mainīgi, un vienlaikus pārāk radikāli, lai es varētu tos kaut kā izteikt,
bet pieņēmumi par viņiem iet tālu pa priekšu jebkam, ko es varētu pateikt.
Tur nav nekā tāda, ko es gribētu par to teikt, vienkārši status quo konstatācija, un tas, ka varbūt ar daudziem tā ir: ka jūsu uzskati tiek nevis analizēti in any reasonable way, bet gan iepriekšpieņemti no vecas vai nerelavantas informācijas.
|
Jūnijs 8., 2022
| 10:07
Evolucionismā ir ļoti interesantas iekšējās pretruna, vismaz man tā nolasās kā pretrunas
1) atlase ir "akla" tādā ziņā, ka tā atlasa to, kas tajā brīdī strādā, ar visādiem gļukiem un spandreliem pa ceļam,
2) katrs individuāls organisms ir mērķtiecīgs un grib reproducēties,
3) evolūcija ir hierarhiska, jo vairāk evolucionējis, jo augstākā attīstības formā esi, (+ cilvēks ir sasniedzis evolūcijas augšgalu),
4) apskatot cilvēku, nav kritiski svarīgi skatīties uz vidi, bet ir svarīgi skatīties uz smadzenēm un izvērtēt tās hierarhiski.
Es kindof saprotu loģiku aiz katras no šīm idejām, bet man ir grūti saprast, kā viņas strādā visas kopā un kopā ar to, kā es saprotu, kā strādā atlase (nu, t.i., 1. punktu)
|
Jūnijs 7., 2022
| 19:59
Kafejnīca. Sēž vīrietis ar dāmu, pieklājīgi diskutē par Putinu. Kafejnīcas meitene atnes tēju vīrietim un saldējuma kokteili dāmai.
Tieši pirms neizbēgamā argumenta "bet tad viņš mums uzmetīs atombumbu" vīrietis ar plašu, bet nejaušu žestu iegāž visu saldējuma kokteili dāmai klēpī.
Liepas sastingst, zaros satumst vēji.
Visi apklust.
Kafejnīcas meitene stāv ar burtiski atkārtu žokli.
Pirmais attopas vīrietis un pārliecinošā "es kontrolēju situāciju" tonī saka: "Mums vajadzēs vēl vienu!"
Citās ziņās, kleita, kas slapja no saldējuma kokteiļa, ir reāli pretīgi.
Vēl citās ziņās, atnāku mājās, ieraugu, ka Džonatans sēž virtuvē, bet kaut kas nav.
Viņš ir uzvilcis gāzmasku.
Un kapā sīpolus.
Uz manu "wtf" atbild "vai tad jūsu laikā visi tā nedarīja? Tad taču gāzmaskas bija visiem pa rokai."
|
| 18:57
Michael S. Gazzaniga "The Mind's Past": kad nenormāli erudīts cilvēks prasmīgi raksta posp-sci grāmatiņu, un rezultātā lasītājs jūtas kā pilnīgs stulbenis, jo valodas formas līmenī šis ir "palasies drusku, pirms rīta kafija iekiko" un "smadzeņu košļene starp nopietnākiem darbiem", bet satura līmenī kindof nav.
|
Jūnijs 5., 2022
 | 10:35
Bet viena lieta, par ko gan es zinu, ka tas ir labi:
saviesīgas sarunas vidū, es toč vairs neatceros, par ko bija runa, bet tātad saviesīgas sarunas vidū es uz droši vien pavisam nevainīgi domātu frāzi strauji atbildēju "nesaki man, kā man justies", un, kā man apgalvo, šo frāzi esot pavadījis tāds skatiens, ka viss apkārt sasalst
droši vien ja tā saruna būtu bijusi mazāk saviesīga, es būtu iztikusi bez ledaina skatiena, un ar citu cilvēku arī bez frāzes būtu iztikusi, jo kāda man daļa gar to, ko citi cilvēki saka
bet es ļoti lepojos ar sevi un to, ka esmu izstrādājusi šādu reakciju un tik instinktīvā līmenī
|
| 08:56
Ir kaut kāds laiks starp zināšanu un reakciju, kas ir sociāli drusciņ izslēgts, mirklis, kurā tu nezini, kā tu jūties, kurā tu nezini, kā atbildēt, ko domāt; mirklis, kurš ir biedējošs ne tik daudz tev, cik citiem (jo var notikt jebkas); mirklis, kuru sabiedrība marķē ar "bet paļaujies uz intuīciju", lai gan intuīcija taču ir pilnīgi otrādi; intuīcija ir tas, kas darbojas, kad tu zini, kā jūties, kā atbildēt, ko domāt.
Tas skatiens, kas gaida no tevis atbildi un tūlīt, kas prasa, ko intuīcija saka, kas grib, lai tu izlem/izdomā/jūties/atspoguļo savas emocijas tūlīt, un pēc tam rīkojies atbilstoši, tas skatiens nav labvēlīgs tev, tas ir vajadzīgs citiem, un tā ir citu prasība pēc kaut kā tāda, kas žigli tiktu galā ar viņu nedrošību, viņu plāniem, viņu nezināšanu, tas ir skatiens, kas sagaida no tevis performanci, iesaistīšanos spēlē, kuras noteikumi nav tavi un kuras noteikumus tu tajā brīdī pat nezini. Spēlē, kurā tu ar lielu varbūtību zaudēsi kaut ko tādu, par kā eksistenci vēl nemaz nezināji, (atdosi to, par ko tu nezini, ka tas tev pieder), un tev būs liegts pat par to sērot, jo tu taču nezināji, ka tas tev ir, ka to tev vajag, ka tas ir svarīgi, un turklāt būtu muļķīgi atzīt sev, ka esi zaudējis tik ātri, dziļi un, iespējams, neatgriezeniski; (un šis ir otrais raunds: tu pirmoreiz zaudē, jo no tevis prasa reakciju tagad, un pēc tam tu zaudē, jo tev taču vajag saglabāt seju un izlikties, ka viss ir kārtībā un labi, un tu esi rīkojies pareizi)
( ... tālāk ... )
|
Jūnijs 4., 2022
| 13:24
Pasniedzēja feils: lekcijas sākumā norādīt uz tipiskām stila kļūdām, tostarp no angļu valodas pārņemtām sintakses formām, pēc tam visu lekciju cīnīties ar to, ka runāšanas laikā galvā skan hospitāļu iela
Mūzika: Hospitāļu iela - Tasirtas
|
| 07:25
Agrs rīts pēc konferences, kad tu randomā klikšķinies pa saviem tabiem un viens no tiem pēkšņi ir
Edith Cowan University
Research Online
Theses: Doctorates and Masters Theses
2013
Photography and the paradigm of the trace
...vot tā noteikti ir tā pati sajūta kā tad, kad tu pēc trīsdiennieka atrodi vienā no saviem tabiem geju porno un tā kā "akdies kāpēc man šķita, ka man tas ir vajadzīgs" un vienlaikus "kamōn nu neskaties taču tagad, mums taču tas vairs nav vajadzīgs" bet tabu tomēr neaizver
|
Jūnijs 1., 2022
| 07:37
Es reāli nesaprotu, kā domā tie cilvēki, kas uz publisku un diskusijai atvērtu jautājumu, kurā diskusija būtu noderīga, FB atbild privāti. Nu t.i., nesaprotu loģiku aiz šī soļa.
|
Maijs 29., 2022
| 22:44
Booking.com ir depresīvākās atbilžu iespējas ever
Pie "iespējas un ērtības" punktā "jauks skats" iespējamās atbildes ir ne tikai "jā, nē, neesmu drošs", bet arī "jā, bet nedarbojās"
|
| 22:28
(Stella aiziet no istabas)
- Stella, aiztaisi durvis ciet
- Es neeju prom. Es vienkārši gribēju dramatiski aiziet prom.
|
Maijs 28., 2022
| 06:34
Akdies Elīna Bākule-Veira ir fucking amazing "apraudājos no rīta lasot dzejoli" amazing
Vai arī šorīt vnk tāds rīts, apraudājos arī pie mākslīgā intelekta ieteiktās mūziciņas
Mūzika: Hang Massive - The Secret Kissing of the Sun and Moon
|
Maijs 27., 2022
 | 19:48
The crowd on the street walks slowly, don't mind the rain
Lovers hold hands to numb the pain
Gripping tightly to something that they will never own
And those by themselves by choice or by some reward
No mistakes only now you're bored
This is the time of your life but you just can't tell
Mūzika: She Wants Revenge - These Things
|
Maijs 26., 2022
| 17:01
Iedomājieties, cik daudzkārt labāka būtu pasaule, ja mēs censtos izturēties pret cilvēkiem apmēram tā, kā diezgan pašsaprotami uztveram par "pareizu" izturēties pret vietām: aizejot censties atstāt to vismaz tikpat skaistu, tīru un vilinošu kā redzējām atnākot, vai varbūt pat izdarīt tā, lai nākamajam pēc mums tur būtu labāk, ērtāk un patīkamāk būt. Bet nē, no cilvēkiem mēs aizejam, atstājot aiz sevis tādu postažu un drazu, ka pēc tam mēnešiem nevienu citu nevar iekšā aicināt, jo miskaste taču, un arī negribas, jo nu ugh.
|
|
|
|