Es nez, man par šito tieši nesen sanāca domāt - nu, ka tad, kad biju brīva un vientuļa vai ar visādiem draudziņiem, tad ļoti spēju sevi iedomāties (un reizēm arī biju) pozīcijās, "karojot par vērtībām" - nu, tur - daba, sievietes, pret-korporācijām un čakarēšanu, utt. Un apsvēru vienu projektu (far-fetched, bet apsvērt jau drīkst), kam būtu visai politiski drastisku izmaiņu sekas. Nu un vienu vakaru, laika periodā īsi pēc saprašanas, ka esmu milzīgi iemīlējusies, un, ka tas maina visu, es sapratu arī, ka nekad tur nebūšu - tajās karojošajās pozīcijās. Jo ir pārāk daudz ar ko riskēt. Jo piedraudot ar manas ģimenes, mīļo cilvēku drošību, mani varētu viegli manipulēt. Redzi, tik viegli, ka es pat iedomājoties scenāriju, kurā tiek piedraudēts, izslēdzu/izmainu iespēju realitātē tādā atrasties. Tāda profilaktiska pašmanipulācija. Citi to sauktu par gļēvumu. Citi - par gādīgām rūpēm.

(Reply to this)