Oktobris 9., 2014
| 08:17
|
Comments:
origjinalitaate kaa ruupiiga un paardomaata darba blakusefekts, piemeeram. jo truu origjinalitaate neizceljas no visa paareejaa teksta un ir neatnjemama taa dalja.
Tas jau ir tas pats, kas "autors jau negribēja, bet nu tā kaut kā sanāca", tikai citā tonī pateikts. Arī "autors, kas uzraksta kaut ko neparastu, ir to darījis tāpēc, lai vipendrītos un būtu oriģināls" var uzrakstīt nevis nievājošā, bet apbrīnojošā tonī.
Jā, un vai tad vispār var būt kāda cita interese tiekties uz oriģinalitāti, izņmot vēlmi vipendrīties? Kaut vai tikai sevis paša priekšā; kaut ko sev pierādīt. Man tā liekas ok motivācija; normāls izaicinājums.
Nē, nu, būt oriģinālam ir ārkārtīgi viegli, tas nav nekāds izaicinājums. Būt oriģinālam nepataisot sevi par izsmiekla objektu, tas gan varētu būt izaicinājums.
O, nu oriģinalitāte vienmēr ir pamats izsmieklam - jautājums tikai, kurš un kad smejas. :)
Kurš smejas pēdējais:D (histēriski burzot kritizētā romāna lapas un metot tās kamīnā)
Ja jau tik ļoti vajag oriģinālas grāmatas, tad beidziet sist pa galvu katram autoram, kas atļaujas izdarīt kaut ko drusciņ neparastu. :)
From: | (Anonymous) |
Date: | 9. Oktobris 2014 - 15:06 |
---|
| | | (Link) |
|
Vardarbība nav labi, protams, bet, ja tikai tā var novērst lielu daudzumu oriģinālu autoru, tad mazākais ļaunums ir sist. :)
Tā var normāli novērst veselīgu literatūras procesu principā (kurš nav iespējams bez grafomānijas un pārprastas oriģinalitātes).
oj, nu beidz, veselīgs literatūras process nav iespējams arī bez sadošanas pa galvu, nu, kaut vai pārnestā nozīmē.
Nez, jādefinē tā "sišana". Manuprāt, konstruktīva kritika darbojas daudz labāk, ja vien Tu (vai jūs ar anonīmo) to arī nedomājat ar to sišanu. |
|
|
|
Sviesta Ciba |