Neesmu pārliecināta kapēc, bet šķiet, ka tas lielā mērā balstās uz individualitātes nozīmi sabiedrībā un pēcnāves dzīves paradigmu.
Ja nav pēcnāves dzīves, tad viss ir šeit un tagad, vienu vienīgu reizi un vieglāk apelēt pie cilvēka tieksmes pēc patīkamā/labas dzīves.
Neatceros vairs, kas par to rakstīja (kāds pilna laika ceļotājs), bet teica, ka visās sabiedrībās ir viens pamatprincips, kas atkārtojas : visi grib labu dzīvi. Pa lielam atbalstu, ģimeni, darbu, atalgojumu, labas mājas un drošu vidi. Jautājums vairāk ir par to, kad šī labā dzīve var īstenoties. Ja ir augsta sociālā nevienlīdzība, dominē komūnas intereses un nav īpaši iespējas labo dzīvi dabūt te un tagad, tad vismaz ir iekšējā kompensācija - tagad dzīvošu morāli, pēc nāves dzīvošu labi.
Ja atkal indivīds var izsisties, dabūt labu dzīvi tagad, tad visus labumus&patīkamumus tagad. Dzīvo tak vienreiz un tad jau visu grib uzreiz.

(Reply to this)