jebkura uzkrītoši oriģināla leksiska figūra ir slikta kaut vai tikai ar to, ka aiz tās elpo ambīcijas skaisti izteikties, tāpēc uzskatu, ka krāšņie lai ari kaut vai precīzie salīdzinājumi ir jāpasniedz tā, lai nezaudējot oriģinalitāti tie izskatītos tikpat neuzkrītoši un neizpušķoti kā notikumi dzīvē. diemžēl lielākajā daļā gadījumu oriģinālie tēli normālus cilvēkus un norises pataisa par sakrāsotiem aktieriem uz skatuves ar pamatīgu grima kārtu pa virsu. klišeju priekšrocība ir tā, ka aiz tām nejūt pārmērīgas ambīcijas. man piemeŗam nafig nekādi krāšņie oriģinālie tēli nav vajadzīgi, tas ir tiešām kaitinoši. tāda tēlainība varbūt der kādiem tīņiem vai jauniešiem, kam pašiem patīk ģērbties krāsainos loriņos un visādi citādi ārēji "izpaust savu individualitāti".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man šķiet, ka tu šobrīd dubultdefinē oriģinalitāti, tb ir "labā" oriģinalitāte, kas tev patīk un kas ir laba un ko neviens cits supposedly nesaprot, un ir "sliktā" oriģinalitāte, par ko runā visi pārējie, kas vispār kaut ko atļaujas runāt.

piem., no kurienes tu izdomāji, ka uzkrītoša oriģinalitāte (kas ļoti lielā tiesā gadījumu nāk no neprecīzas izteiksmes/tēla radītās disonanses) ir tieši tas, par ko es runāju?
manā uztverē oriģināli, precīzi un tēlaini ir, piemēram, Džeralda Darela teksti - viņš tēlu veido izteikti savā stilā, kas ir noturīgs visās grāmatās (t.i., viņam ir sava autora balss), es visu saprotu, visam noticu, un neredzu tur nekādu oriģinalitāti oriģinalitātes pēc vai tamlīdzīgu bulšitu - rakstīja tak viņš tāpēc, lai sapelnītu naudu jauniem lopiņiem, nevis lai zīmētos par krutāko puiku ciemā.
no otras puses, Terijs Prečets, kas pilnīgi noteikti apzinās un specijāli taisa visādus makten oriģinālus gājienus - viņš to dara precīzi un gudri, un tāpēc viņa oriģinalitāte ir uzkrītoša un tik un tā kruta.

to, ka *var* rakstīt okei, rakstot ar klišejām, es neapstrīdu (nu kamōn, cilvēki var gleznot arī ar kāju pirkstiem un visnotaļ krutāk nekā, piemēram, es), bet es nudien nevaru iedomāties nevienu situāciju, kurā klišeja, kas patiešām ir klišeja (t.i., nepaplašināta, neizvērsta un neapspēlēta) būtu labāka nekā, teiksim, vienkāršs ikdienas apzīmējums vai paplašināta/dziļāka tēlainība. ja tu vari nosaukt kādu piemēru, kurā tā ir, nu tak liec galdā, nevis saki, ka tā ir un viss.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tagad tu sāc izlocīties un piesaukt izvērstību, darbu kopumā, kontekstu utt, lai gan sākotnējais posts ir tikai par klišeju lietošanu kā tādu.

(Reply to this) (Parent)