Man, starpcit, šitajā te ir līdzīgs pieņēmums, izejot gan no drusku citiem apsvērumiem.
T.i., no tā, ka individuāls cilvēks var piemeklēt sev tīkamos un "labos/foršos/krutos" cilvēkus tikai izejot no personiskajiem kritērijiem, un no šādiem kritērijiem IR jāiziet, jo citādi jebkāda komunikācija kļūst absurda (un rezultātā rodas laulības, kurās labā beibīte noprec kautkādu murkšķi dzērāju bērnusitēju ar domu "viņā noteikti arī ir kaut kas labs, viņš ir tāds pats cilvēks kā citi un ir pelnījis mīlestību").
Bet tieši tāpēc, ka man ir šis individuālais skatījums, kā arī tāpēc, ka es dzīvoju ļoti ierobežotu laika posmu, es faktiski nevaru pateikt, kas ir "labs", "vērtīgs", "pareizs" ilgtermiņā, t.i., es nevaru pateikt, ka kāda cilvēku grupa ir tizli ne tikai manā izpratnē, bet arī pa lielām šaibām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā. Vērtēšanai anyway ir vajadzīgs cilvēks, kas izdomā (vai "ar iekšām sajūt") vērtību skalu. Ja abstrahējamies no konrēta cilvēka vai konkrētas cilvēku izdomātas ideoloģijas, tad nav, kas nosaka, kā atšķirt labu no slikta (viens no iemesliem, lai izgudrotu dievu, kas tad nu ir pārākā instance laba un ļauna noteikšanai, bet līdzko cilvēki mēģina noskaidrot, kas dievaprāt ir labi, kas slikti, tā nekas cits nesanāk, kā kārtējā cilvēku radītā ideoloģija). Zinātne var tikai konstatēt faktus, bet nevar tos novērtēt, piemēram, vai tas būtu labi, ja cilvēki izmirtu, vai nē.
Tobiš, ne tikai tu nevari zināt "pa lielām šaibām", bet neviens nevar zināt (ja vien pats nav "liela šaiba").

(Reply to this) (Parent)