Novembris 16., 2006
| 12:36 Starp citu, man nekad nav bijis skaidrs, kāda iksa pēc par Zsv vecīti būtu jāstāsta tādā formā, ka bērns tam notic un notur viņu par reālu personu, da i pēc tam cieš pamatīgu vilšanos? Manas vienīgās atmiņas iz bērnības, bija kāds brīdis, kad es tuvojos "agrīnā pusaudža" vecumam, izmisīgi gribēju izglābt savu nebijušo bērnības standartmodeli un paziņoju, ka šogad mums vajag salavecīti, un palūdzu, lai omamma viņu nofeiko. Pēc tam jutos ļoti lepna ar savām spējām organizēt ģimenes pasākumus. Jā, un vienubrīd pēc Ziemassvētkiem kādā ģimenē, kur bērni ļoti nopietni ticēja Ziemassvētku rūķiem, vienlaikus skatījos uz viņiem kā uz drusku apdalītiem un vienlaikus domāju, ka es kādreiz savus bērnus arī tā piečakarēšu. Nē, tfu, sagādāšu viņiem foršus svētkus.
Bet Džonatans jau no sākta gala bija tāds, ka viņam par Ziemassvētku vecīti stāstīt būtu pilnīgi neadekvāti.
|
Comments:
es biju drausmīgi vīlusies, ka pēc tam, kad paziņoju pieaugušajiem, ka vecītis ir kaimiņonkulis, nākamajā gadā vecīša nebija. Visi turpmākie ziemassvētki sabojāti :((((
A kaimiņonkulis vismaz izdzīvoja? ;)
Bet vispār muļķīgi tas viss, sooner or later man nāksies paskaidrot bērnam, kas ir Zsv vecītis, tāpat kā es reiz biju spiesta (mēģināt) paskaidrot, kāpēc bildītē stārķis knābā mazu bebīti. Man šķiet, ka toreiz ķipars tā arī nesaprata, kāpēc tas stārķis tur bija vajadzīgs.
Zsv vecītis ir teātris, kuru spēlē reizi gadā, lai visiem būtu jautri un Zsv neizvērstos par parastu "ēdam, attinam dāvanas, ēdam, lūram teļļukā" pasākumu. Mums tie vecīši ir bijuši fantastiski. Nevis kaut kāds stulbs santaklauss sarkanā mētelī. |
|
|
|
Sviesta Ciba |