Novembris 8., 2006
| 15:29 Tāda mājīguma sajūta pārņem, kad zobārste satver tavu galvu un piespiež sev pie krūtīm. Un tu jūties kā Jēzus tajās gleznās, kur viņš ir noņemts no krusta un nekad neizskatās miris, tikai aizvēris acis, saliecies kādā parasti neērtā pozā un domā, kad šitais viss reiz beigsies. Varbūt nāve ir kā tā pusstunda zobārsta krēslā aizžmiegtām acīm, stingstošiem muskuļiem, neveikli atkārtu žokli un tirpstošām, nejūtīgām lūpām.
Sakodiet, parīvējiet. Tagad vairs netraucē? - Nē.
|
Comments:
tās nejūtīgās lūpas ir visbriesmīgākais vismaz man tā šķiet :)
viss tagad laikam man nespīd ne ciemošanās, ne tevis atvilkšana ciemos...
zobārsts, kāzas, zinies ;)
M? Vai tad tas ir savstarpēji izslēdzošs? Varbūt uzpīkstini man kādreiz :) Saskriesimies kaut kad pēc darbiņa, ja vari.
Btw, tu tikai neapvainojies, ka netiki ielūgta - praktiski visi mani draugi tika paķerti uz pārsteiguma. Jo mēs gribējām klusi un nemanāmi un tā, lai paši varam attapties un saprast, ko tas nozīmē un kādas sekas tam ir. (Faktiski praktiski nekas nemainās, nu, drusku mazāk nedrošības un panikas, drusku tuvāka sajūta, bet citādi - tie paši cilvēki vien esam.)
es neietu uz kāzām, pat ja būtu ielūgusi - pārlieku tas viss aizkustina. pati vēl tam trakumam piekristu, kas man piedāvāts, bet to gan nevar nevar :))
aj, ir tā - man visi kontakti pazuduši. ja nu kas mans- 28609361.
ja godīgi - nekur neeju, ne ar vienu netiekos. esmu pilnīgi ierakusies darbā un jaunā dzīvokļa iekārtošanā, bet par jums abiem prieks :)
sveicini bērnu X 2 un Tomu un un jā.. sargi sevi.
Mhm, man tas pats - darbs/mājas/un vēl vislaik tā šķiet, ka mājām paliek pārāk maz laika :) Bērnus samīļošu, cik nu tas ir iespējams. Un tamlīdz.
:) ļoti gaidu brīdi, kad varēšu teikt: "re, tagad esmu trīsdesmitgadniece un man ir laiks tējai ar visiem :))
Nu, attiecībā uz sevi es lietoju līdzīgu izteicienu, tikai "30gadnieces" vietā lieku "50gadnieci" :P
maz miega, daudz sniega - gan man viss notiks ātrāk :))
| From: | skuka |
Date: | 8. Novembris 2006 - 18:17 |
---|
| | | (Link) |
|
šo lasot, ienāca prātā Opja bērnības atmiņas. kad zobārsta urbis bija ar kāju minama mašīna, atsāpināšanas - nekādas, bet zobārste, sieva ar milzīgām krūtīm, tieši tā arī darījusi - lai mazais pacients nespirinās, iespiedusi viņa galvu sev padusē:) |
|
|