Atsevišķi cilvēki - jā.
Piemēram, man patīk tas, kā domā Toms. Vai kā domā tu. Vai vēl vairāki cilvēki, kas diezgan automātiski kļūst man vai nu par draugiem, vai autoritātēm, atkarībā no tā, kā mēs spējam sadzīvot. Viņu "klucis" veido - manā uztverē - estētiski skaistu formu (un nepatiku izraisa cilvēki, kuru "klucis" man šķiet neglīts, bez mazākās iedvesmas vai izjūtas uzmocīts).
Ar pašdefinīciju ir drusku savādāk; es šobrīd nevaru iedomāties nevienu cilvēku, kura būtība atbilstu tam, kā viņš sevi definē (nu, varbūt vienīgi Džonatans, kurš pārmaiņus definē sevi kā kaķi, apogu un tamlīdzīgi, bet tas jau ir cits stāsts droši vien), līdz ar to vai nu man iepatīkas cilvēka pašdefinīcija & es drusku viļos un esmu spiesta cilvēku iepazīt vēlreiz, vai arī man patīk tas, kā šī pašdefinīcija - būdama galīgi jocīga - mijiedarbojas ar viņa dzīvi, faktiski veido to (vot, ja nemaldos, Jonass tevi aizrauj tieši šī iemesla dēļ - jocīgas pašdefinīcijas ietekmē). (Bet vispār jau prātīgi cilvēki īpaši daudz neaizraujas ar pašdefinīcijām, pie laba gala tas anyway nenoved.)

(Reply to this) (Parent)