manupraat, tevis mineeto ideju X un Y atshkjiriibas ir vistieshaakajaa veidaa atkariigas un arii rodas galvenokaart no izveeleetaa idejas neseeja, nevis no sazinjas jeedziena kaa taada. kaut vai saliidzinot sho atshkjiriibu pakaapi gadiijumaa, kad ideja tiek uzrakstiita paaris teikumos un kad shii pati ideja, izmantojot shos pashus teikumus, tiek mutiski pateikta klaatienee. otrajaa gadiijumaa valodai naak klaat intonaacija, kustiibas utt, un, cik esmu noveerojis, kljuudas pakaape pashaa informaacijas nodoshanas procesaa buutiski samazinaas. tas ir izteikti virspuseejs piemeers, protams, bet uzskatu, ka tas paraada to, ka galvenaa probleemas sakne ir tieshi sazinjas formaataa - pareizi vai nepareizi izveeleets konkreetajam gadiijumam, tas speej attieciigi samazinaat vai palielinaat X un Y atshkjiriibas beigaas.

valoda, pat njemta kopaa ar miimiku, zhestiem, intonaaciju un visaam paareejaam fiziskajaam irla komunikaacijas piedevaam, ne tuvu nespeej sho atshkjiriibu samazinaat liidz nullei, protams, jo shaads sazinjas veids enivei ir tikai evoluucijas gaitaa radusies paraadiiba, kas ir dzimusi un attiistiijusies deelj elementaaras nepiecieshamiibas vienam dziivnieku bara paarstaavim informeet otru par shiim te pashaam "utilitaarajaam, fiziologjiskajaam darbiibaam". jaa, kaadu laiku atpakalj es besiijos par to, kaapeec gan valodaa ir tik viegli pateikt "es gribu eest" bet tik gruuti pateikt (un pateikt taa, lai tevi preciizi saprastu) kaut ko abstraktaaku, bet nu jau saaku domaat, ka valoda galu galaa visticamaak nemaz nav tam domaata - taa ir radusies citiem meerkjiem un probleema, iespeejams, ir nevis pashaa valodaa kaa nekvalitatiivaa sazinjas formaataa bet gan nepareizaa sazinjas formaata izveelee. valoda ir cilveeku radiita sisteema, un logjiski, ka ir muljkjiigi cereet, ka doma vareetu palikt neskarta, ja taas nodoshanas kaadam citam procesaa taa ir jaasapako kaados predefineetos "raamiishos", kurus nosaka izveeleetaa idejas neseeja parametri, un otraa galaa jaatpako no raamiishiem atpakalj uz ideju. naak praataa termins "lossy compression". =)

ok, es te shobriid sho sazinjas nepilniibas teemu briivi sashaurinaaju liidz valodai. skaidrs, ka bez ideju neseeju nepilniibaam nobiidi starp X un Y nosaka arii virkne citu faktoru - kaut vai katra indiviida pasaules izpratnes pamatu atshkjiriibas, visas laika gaitaa radushaas veertiibu skalas etc, bet tik un taa neuzskatu (lasiit - neveelos ticeet), ka katrs cilveeks buutu TIK LJOTI unikaala buutne, lai jebkura komunikaacija ar kaadu citu buutu jau ieprieksh, sazinjas definiicijas liimenii nolemta nepilniibai. tas, ka cilveece kopumaa veel nav atradusi (atzinusi?) sazinjas veidu, kas buutu piemeerots tieshi sho netveramaako ideju preciizai nodoshanai, jau nenoziimee, ka katram atsevishkji nebuutu veerts tomeer meegjinaat taadu mekleet. =)

p.s. luuk, augstaak redzamaas triis rindkopas ir piemeers nepareizi izveeleetam idejas neseejam - tekstam. un pie reizes arii neprasmei sho neseeju korekti izmantot. =)

(Reply to this) (Thread)

uhhh... šitādu superpuper komentāru uzrakstīt 8)

labi, ok, es piekrītu, ka valoda savos pirmsākumos tika radīta/radās, lai pateiktu "es gribu ēst" vai "ka nedabū pa purslām", nevis lai formulētu savas slēptākās atziņas (iz sērijas "cilvēks ir tik unikāla būtne, ka jebkura komunikācija ar kādu citu jau iepriekš, saziņas definīcijas līmenī nolemta nepilnībai"). bet valoda evolucionē :) vismaz man labpatīk tā cerēt. vai - lai neskartu evolūcijas/involūcijas teorijas lauciņu - valodas iespējas ir DAUDZ plašākas, kā mēs to izmantojam vai pat kā spējam iztēloties.

bet IMHO runa jau nau par saziņas "nepilnību".
(ū, jāpiebilst, ka es - vismaz patlaban - lielā mērā runāju par valodu kā par literāru izteiksmes līdzekli, t.i., apskatu nevis valodas utilitāro pusi, kuras mērķis ir iespējami precīzi aprakstīt savu domu, lai dabūtu atbilstošu rezultātu (tipa "es gribu ēst" - vēlamais rezultāts ir ēdamā dabūšana), bet gan valodu kā idejas formulēšanas līdzekli, lielā mērā pašmērķīgu, noslēgtu sistēmu - jo šī formulējuma mērķis ir pats formulējums, pati izteiktā ideja,)
jā, nezinu, vai tā ir mana perversā literāta uztvere vai tas ir normāli, bet reizēm man ir svarīgāk pateikt kādu ideju/emociju/domu nekā to paturēt. Tb labs mīlas dzejolis kļūst vērtīgāks par pašu mīlu :D (ok, ne vienmēr, bet ir tā bijis :))

nuja, un tad - kad es esmu savu domu izpaudusi vairāk vai mazāk atbilstošos vārdos - pieņemsim, uzrakstījusi dzejoli -, kad es esmu pateikusi to, ko esmu gribējusi teikt, tad mans darbs ir padarīts. un - kas attiecas uz šīs domas lasītāju - tad man ir būtiski nevis, lai cilvēks izlasa to, kas ir šī dzejoļa pamatā ("puisim X.Y. ir dikti smukas skropstas un dikti smuki saule krīt uz viņa vaiga" - šai "idejai" ir nulle vērtības tāda cilvēka acīs, kas X.Y. nepazīst vai nepazīst tādā rakursā, kā es viņu pazīstu), bet lai cilvēks izlasa šajā dzejolī to, ko viņš varbūt kādreiz ir jutis vai varētu just. ar šī dzejoļa starpniecību izjūt nevis manas jūtas, bet savējās.

kas ir viens no literatūras mērķiem.

// pieļauju, ka esmu dikti novirzījusies no tēmas, bet man pašai bija svarīga šī novirze :)

(Reply to this) (Parent)