nu racionāla, nevis emocionāla skatīšanās uz valsti nekādā gadījumā neizslēdz patriotismu, kaut gan, protams, var dot tam spēcīgu triecienu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, neizslēdz. un sūdīga valsts noteiktos apstākļos var patriotismu pat kāpināt. man vienkārši vairs nav nekādu ilūziju par "gaišo, strādīgo latviešu tautu, kas glabā unikālu kultūras un ētikas mantojumu", bla, bla, bla.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

oi, nu es nezinu, padomija, 700 verdzības gadi, kas tik vēl ne. bet rezultāts "uz sejas":)
nav laika man te vairāk runāties, rītu agri jāceļas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ups, izlaboju komentu, cerēju, ka vēl nebūsi atbildējusi :)

(Reply to this) (Parent)

protams. tomēr tas galvenokārt ir padomju nopelns. šodien sēdēju uz soliņa un runājos ar diviem latviešu večiem-dzērājiem. runājos gan es ar vienu, jo otrs bija tik tālu aizdzēries, ka tad, kad mēģināja piecelties, nokrita uz muguras pāri solam un sadauzīja galvu pret asfaltu, bet tā ir novirze no tēmas. es šīs sarunas laikā ievēroju interesantu lietu, ko agrāk nebiju piefiksējis. proti, latvijā taču ir ļoti daudz šādu veču-dzērāju, bet nevienam no viņiem taču nav, piemēram, septiņdesmit vai astoņdesmit gadi, viņi visi ir piecdesmit un sešdesmitgadīgi, proti, dzimuši un auguši psrs.

ar to es nevēlos vainu novelt kādam citam, uzskatu, ka tauta pirmkārt pati ir atbildīga par savu likteni, ciešanām un mentalitāti, tomēr gribu tikai teikt, ka reiz latvieši tiešām bija nosacīti gaiša un strādīga tauta, un ja jau tas tā bija, tad to radot konkrētus apstākļus varētu arī atgūt, nevis pasludināt asimilācijas nāves spriedumu, jo tieši šīs garīgifiziskās asimilācijas dēļ jau esam kļuvuši par to, kas esam.

(Reply to this) (Parent)