Manuprāt attīstības iekšējie iemesli var rasties tikai tad, kad zuduši ārējie.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tātad.
sasniedz stāvokli "pirmais ciemā" -> zūd ārējie iemesli -> rodas iekšējie iemesli -> attīstība turpinās jaunā ciklā.

kamēr, esot tūkstošais galmā (simto vēl var pieciest), tu nekad nezaudēsi sajūtu, ka patiesībā ir tūkstoš cilvēku, kas ir tādi paši, kā tu, so nothing really matters.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Prakse rāda, ka ārējie iemesli tomēr ir efektīvāks stimuls, jo ja ārējie iemesli ir stimulators tev ir ar ko salīdzināt savu sniegumu. Savukārt, ja esi "pirmais ciemā", tad ja neviens nav par tevi pārāks, tad tev var rasties maldīgs, pārlieku optimistisks priekšstats par savām spējām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Var rasties, bet var arī nerasties ;) tas ir ļoti individuāli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ideālā variantā, ja tas ir pārcilvēks, neradīsies, bet mēs visi tak esam parasti mirstīgie ar saviem trūkumiem un vājībām.

(Reply to this) (Parent)

Bet esot vienam no tūkstoša galmā cilvēks nekad nebūs tik laimīgs un nekad nejutīsies labi.

Skrienot pakaļ citiem tu sevi nepilnveido. Tu skrien pakaļ citiem.

Bet pārlieku optimistisks priekšstats par savām spējām netraucē, kamēr tu atrodies pašā ciemā. Kāda problēma?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Problēma slēpjas apstāklī, ka mūsdienu globalizācijas laikmetā reti kurš ciems ir pilnībā izolēts no ārpasaules.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nav jau runa par izolētību, bet gan mērogu, kurā sevi izvēlies salīdzināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja esat savā ciemā izolēti, tad tev nav nekādas praktiskas nepieciešamības būt kam vairāk, nekā tikai pirmajam ciemā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu pagaidi.
Jebkurā mazajā ciemā ir mazā ciema problēmas - alkoholisms, izlaidīga jaunatne un kašķīgas tantes. Ir ļoti praktiska nepieciešamība kļūt krutākam, lai sekmīgāk risinātu šīs problēmas (kuras nekad nebeigsies, t.i., stimuls būs vienmēr).

Un man pat liekas, ka viens tāds ciema krutākais, kas gadiem strādā sava ciema augšupejai, ir attīstītāks nekā viens no tūkstoš galminiekiem, kas gadiem strādā, lai pakāptos kādam kolēģim uz galvas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet ja to krutāko skar tikai problēmas, kas attiecas tieši uz viņu? Kur tad stimuls attīstībai?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā ir 'galminiekiem', nevis 'ciema krutākajiem' raksturīga problēma.

(Reply to this) (Parent)

Bet tā kā pilnīga izolētība nav iespējama, tad nav arī iespējams būt pirmajam ciemā tikai tāpēc vien, ka nekādas praktiskas nepieciešamības nekam citam būt nav.

Cilvēkam laimei ir nepieciešama apkārtējo atzinība. Laimei nav svarīgi, vai tā atzinība nāk no ciema, vai no pasaules - bet cilvēkam ir jājūtas novērtētam un vērtīgam, lai būtu vērts pūlēties sasniegt ko vairāk.

Otrs iemesls sasniegt ko vairāk, protams, pašapliecināšanās, bēgšana no viduvējības, izmisīga cenšanās apsteigt apkārtējos.... Nezinu, man tas šķiet nepareizie. Tās ir destruktīvas tieksmes, un pat tad, kad tās palīdz sasniegt nosprausto mērķi (jo tās palīdz) - tās atstāj visai rūgtas mieles, bieži atklājot, ka nonākšana virsotnē tomēr neļauj justies tā, kā cerēts.

So, what's the point?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tev vēlēšanās uzlekt augstāk par vidusstrīpu šķiet nepareiza, bet man pareiza. Manuprāt labāk ir apmierināt savu patmīlību, pat ja tam seko rūgtās mieles, nekā mierīgi noveģetēt vienā līmenī ar citiem.

Bet nu katram savs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Patmīlību, protams, būtu labi apmierināt.

Ja tas būtu iespējams - un to lūk es ļoti apšaubu. Tāpēc jau tā kalpo par tik labu dzinējspēku, ka jebkurš mēģinājums apmierināt patmīlību ar konkurences palīdzību noved tikai pie lielākas neapmierinātības ar sevi, kas gan bieži tiek veikli maskēta aiz 'bet ko es esmu sasniedzis, un ko jūs' maskas.

Esot pirmajam ciemā, tu pasauli redzi tuvākā mērogā. Un redzot tuvākā mērogā ir vieglāk saskatīt mazos, bet ļoti būtiskos sīkumus, kas var padarīt laimīgu - un attīstīties, nevis kvantitatīvi salīdzinot savus panākumus ar pārējiem, bet kvalitatīvi - mainoties. Milzīgajā skrējienā pēc 'vislabākā visā pasaulē ' tas, kas var padarīt laimīgu, tiek palaists garām, bieži nepamanot, bieži apzināti un bezjēdzīgi upurējot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas atkarīgs no cilvēka individualitātes, vai viņš spēj apstāties vai ne.

(Reply to this) (Parent)

Eu, eu.
Tieši otrādi.
Vēlēšanās būt pirmajam ciemā ir vēlēšanās uzlekt augstāk par vidusstrīpu.
Vēlēšanās būt vienam no 1000 galmā ir vēlēšanās būt uz elites vidusstrīpas bez īpašām cerībām uzlekt augstāk.
Tieša ciema krutākais cilvēks neveģetē - viņam neviens neļaus veģetēt un ņemties "tikai ar savām problēmām", jo iespējas rada atbildību (nerunāsim par cilvēkiem bez morāles un atbildības, tas tomēr ir izņēmums, lielāks, nekā mums šķiet).
Viens no 1000 galminiekiem var visu mūžu veģetēt, klanoties karalim un no augstiem balkoniem spļaujot uz zemniekiem, jo viņš nav (/nejūtas) tieši atbildīgs ne par karaļa spožumu, ne par zemnieku grūtībām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šajā gadījumā, es vēlēšanos būt vienam no 1000 galmā uztveru kā starpposmu tam lai tu arī galmā būtu pirmais. Jo ir grūti būt labākam par citiem, ja tev nav ar ko sevi salīdzināt, kā tas būtu ciemā, kur tu esi tikai vienacis starp aklajiem.

(Reply to this) (Parent)