a kā tas ir, cik lielā mērā tu jūties atbildīga par to, kas tur sanāk no viņa, kā zināt, kur ir robeža starp let it go un izaudzināt par labu cilvēku?
stulbs jautājums drošvien, bet mēdzu lauzīt galvu par to,
jo cik atceros, man šķiet, es vispār neesmu audzināta, tikvien kā ieviesusi dzīvē redzēto, un ir labi!
vai varbūt tādas audzināšanas ar nemaz nav, mēs varam tikai parūpēties par to, kas ir tās lietas, ko viņš redz mazs sev apkārt?

(Reply to this) (Thread)

Tev ir bijuši labi vecāki. Vecākiem ir jābūt tuvumā un hops, jāsagrābj bērns aiz čupra un jānoliek uz kājām tad, kad viņš paslīd un krīt, pie tam tā, lai viņš pats nepamana - paarējo bērns var pats. Cilvēki defaultā ir labi, tikai nevajag viņus saplēst.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, man ir joprojām!

(Reply to this) (Parent)

Mani vecāki ir bijuši gluži līdzīgi tavējiem, un jā, tā ir laba audzināšanas metode;
it īpaši tādiem bērniem, kas jau no mazām dienām labprātāk audzina savu ģimeni nekā paši top audzināti :) Un tas lepnums jau arī - tāds jocīgs lepnums par to, ka es pārāk netraucēju viņam būt labam cilvēkam.

(Reply to this) (Parent)