Aprīlis 4., 2006
| 23:46 Un vakar (jā, vakar) pirmo reizi sāku apzināti lobīt nost to self-image, to zīmi, ko biju sevī iededzinājusi padsmit gadu vecumā. Pārsteidzoša sajūta; ka nekas no manis nepazūd arī tad, ja cilvēki, kurus es cienu, atzīst, ka viņi nav pieraduši pie manis (ar manu self-image tagad), ja cilvēki, kuri man ir tuvi, pasaka - tu agrāk patiki labāk (un arī tie, ko es cienu, baidos, tieši tā nodomāja, tikai klusēja, jo bija skaidrā) bet nekas nepazūd arī tad ja tu nekrīti pāri klints malai, arī tad, ja tu esi pavisam parasts cilvēks, kas pelna naudu, audzina bērnu un pirmo reizi šogad (tiešām?) aiziet uz kino.
Lai kāds tevi mīlētu, tev nav jābūt īpašam. Un man arī pašai priekš sevis - nav jābūt īpašai. Lai arī filma Izvirtulis, protams, aizķēra, un aizķēra smagi.
|
Comments:
There's no such thing, i believe
bet jā, kaut kā tā ir patīkamāk.
| From: | sirke |
Date: | 5. Aprīlis 2006 - 21:25 |
---|
| | | (Link) |
|
bet tu jau pati par sevi esi iipasha...
Lai kāds tevi mīlētu, tev nav jābūt īpašam.
Vai mēs to saprotam vienādi? Varbūt arī nē, bet tas vienalga ir spēcīgi pateikts.
Un kādēļ tieši Izvirtulis?
nu, tādēļ, ka izvirtulis ir vienīgā filma, ko es pēdējā laikā esmu redzējusi :)
bet ieblieza par tēmu "ko mēs upurējam, lai radītu, kam mēs upurējam spēju radīt", kaut kā tā. un ņifiga nelīdzēja mana murmināšana pie sevis "tas uz mani vairs neattiecas tas uz mani vairs neattiecas". |
|
|
|
Sviesta Ciba |