Aprīlis 3., 2006
![](http://klab.lv/userpic/38032/194) | 09:20
|
Comments:
vai tik tas nav drīzāk domāts tā, ka vēl jau mākslinieks var nopelnīt arī pārdodot savus darbus, un tad pakļaujas tipa galeriju un pircēju prasībām, padara savu mākslu par preci, bet strādājot reklāmā, viņš vismaz var atļauties nesapist savu mākslu? ka reklāma ir citās attiecībās ar sirdsapziņu nekā personiskais ceļš?
hm. varbūt arī tā uz to var paskatīties. lai arī, mandomāt, radošo procesu ietekmē viss, ko tu dari un viss, kas tu esi. t.i., tu nevari saglabāt kādu daļu sirdsapziņas tīru, kamēr pārējā ir piedraņķēta; vismaz es uztveru sirdsapziņu kā vienotu kaut ko - nu, tipa ezeru. vai biosfēru. un jūtīgu ļoti īsos termiņos. un piegājiens "es to daru tikai naudas dēļ" jau nu sapiš tikpat ļoti kā "es to daru, pilnībā apzinoties (un drusku pārspīlējot), kādu efektu tas atstāj & piedevām vēl aizrautīgi, ar sirdi un dvēseli". man pat šķiet, ka sirdsapziņas "izslēgšana" ir viena no kaitīgākajām ilūzijām. moš kļūdos. nezinu. nekad nav izdevies kaut cik ilgstoši strādāt tikai naudas dēļ, tas ir zem mana goda un pret manu sirdsapziņu. (kāda nu kuram tā sirdsapziņa, jā.)
man sākumā darbs reklāmā likās ļoti pret sirdsapziņu, bet tad vairs ne, vai vismaz tas nebija galvenais iemesls, kāpēc aizgāju. ja tā padomā, cik ilgi pastāv tirdzniecība, kas cilvēku sabiedrībā ir neizbēgama, tikpat ilgi ir bijusi arī tāda vai citāda reklāma. līdz ar to darbs reklāmā ir tāds pats darbs, kā citi, un kādam tas jādara.
Nu, tas, ka "kādam tas jādara" man pagaidām nav nostrādājis kā viennozīmīgs sirdsapziņas atmazgātājs. Tikpat labi jau šādā veidā var argumentēt arī par labu sutenera profesijai - jo prostitūcija arī ir pastāvējusi diktan ilgi un turpinās pastāvēt, kādam tak tas ir jāmenedžē. Ar šādu argumentu var arī narkotikas tirgot - jo narkomāni arī allaž ir pastāvējuši un iznīkt negrasās, ja ne es, tad kāds cits jau viņus apgādās. Un arguments, ka reklāma, atšķirībā no narkotiku tirgošanas, ir likumīga, arī nav tev nekāds superlīdzeklis-traipu noņēmējs.
a kas Tev nostrādā kā atmazgātājs?
un kurā brīdī reklāma ir amorāla un kurā nē? kur Tavuprāt ir robeža? es vienmēr ar interesi lasu, ko Tu par šīm tēmām uzraksti. mulsina mani šitās lietas.
vot tieši tas mani arī interesē - kas man atmazgā ;) nu, teiksim tā - es nekad nejūtos kā cilvēks ar tīru sirdsapziņu. bet darīt kaut ko citu un justies ka cilvēkam ar tīru sirdsapziņu - bet turpinot būt patērētāju&iesmērētāju sabiedrības loceklim - būtu tikpat tizli kā strādāt reklāmā ar tīru sirdsapziņu. man ir lielā mērā nepieciešama šī "es esmu pasaul's daļa, atbildīgs par visu" sajūta, un darbs šeit ir ļoti spēcīgs kairinātājs, kas man neļauj to aizmirst. morāli vistīrākā (manuprāt) ir cigarešu reklāma, vismaz pie šībrīža likumiem. vismaz tā man izraisa vismazākās sirdsapziņas lēkmes. un vistrakākās radošās mokas :D
bet pieļauju, ka lielā mērā es te strādāju tāpēc, lai izprastu tieši to pašu, kas mulsina tevi. jo mani arī tas mulsina. tur ir kaut kāda mīkla iekšā, kas saistās ar viskautko citu - ar atbildību, ar karmu, ar radošumu, ar mākslu. ar psiholoģiju un psihopātiju. tāds ziņkārīgais purva bridējs :)
"es esmu pasaul's daļa, atbildīgs par visu" ir tas pats, ko es domāju ar "kādam tas vienalga jādara", tikai es nemāku tik labi pateikt. tipa jebkurā gadījumā netīra sirdsapziņa. vai tu ārsts būdams taisi abortus vai netaisi, visādi slikti.
viss atkarīgs no tā, kā uz to paskatās. galu galā, ja darvas mucā iemet lāsīti medus, darva kļūst saldāka :) un tā nav ironija. tikai dzīves skatījuma atšķirība.
bet zini, es tomēr spēju iedomāties ideālu pasauli bez prostitūcijas un narkomānijas, taču bez tirdzniecības kā tādas - tas jau būtu komunisms:D
Nea, tā būtu naturālā saimniecība, kur visu sev nepieciešamo cilvēks saražo pats. Arī barteris ir tirdzniecība. Un, nedo' dies', aizej pie kaimiņmeistara un apmaini trīs bebrādas pret četriem akmens bultu galiem - tā jau ir tirdzniecība, tas ir pret noteikumiem;) |
|
|