Nē, ir drusku citādi.
Kad draugs ir, kad viņš eksistē, tad nav tik šausmīgi svarīgi satikt viņu katru nedēļu, katru mēnesi - galvenais, ka viņš ir kaut kur, ka tu jūti viņa klātbūtni & zini, ka... nu jā, ka viņš vienkārši ir. Ar to pietiek. Tas vienkārši ir tik sasodīti daudz. Bet, ja zini, ka nesatiksi viņu dafiga ilgi, kādus gadus 50 vismaz, reāli droši vien 60 vai pat 70, un arī pēc tam jau nevar zināt, kā tas viss ir iekārtots...
(nekromantija sāk kļūt cilvēciski ļoti saprotama parādība)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu jā... arī... bet arī sk. iepriekšējo komentāru...

(Reply to this) (Parent)